|
Februāris 20., 2014
 | 19:16
Nevaru izteikt vārdos savu sajūsmu cik forši ir atkal atgriezties visā tajā fitnesā un sporta zāles padarīšanā. Tā kā darbā esam noēdušies kopš Ziemassvētkiem, visiem ir iegādāti abonomenti sporta zālē un visi tiešām jau pāris nedēļas ejam. Lai sevi vairāk sakūdītu esmu nopirkusi jaunu, skaistu sporta tērpu. Eju katru otro dienu un vienkārši izbaudu muskuļu sāpes, tiešām. Sestdien man ir sesija ar personīgo trenneri. Tā kā tas ir sporta zāles piedāvājums - 30 minūšu sesija par brīvu, neko īpašu negaidu, tikai gribu redzēt kā būs. Nevēlos nomest nekādu svaru, kamēr turos 50 - 52, tikmēr esmu laimīgs zaķītis. Tikai gribu nostiprināt ķermeni, uzaudzēt vairāk muskuļu masas kritiskajās vietās - izteiktākus plecus, kājas, dibenu, vēderu. Sāku lēnām mest pie malas kardio blēņas - n-tās skriešanas uz skrejceliņa, mīšanās uz riteņa. Jo vairāk lasu par šo tēmu, jo vairāk saprotu, ka jaceļ svari un jāveic vingrojumi, jo atšķirībā no kardio, svari ne tikai dedzina taukus, bet palīdz ķermenim efektīvāk dedzināt kalorijas arī pēc sporta zāles. Lēnām sāku cilāt hanteles un pa laikam neuzkrītoši iemaldīties vīriešu svaru zālē, pagaidām gan tikai lai pabolītos - man vēl bail tur iet pa vidu kā tādai idiotei :D
Un vislabākais ir tas, ka darbs to tik ļoti atbalsta, ka varu jebkurā dienas stundā vienkārši visiem pamāt ar roku un doties uz sporta zāli cik vien ilgi man vajag, nekādu jautājumu, neviens pulkstenī neskatās. Kamēr vien esmu izdarījusi savu darbu, nevienu neinteresē cik ilgi esmu prom. Smieklīgi, ka katrs ejam tā kā savos laikos un pēc tam dalamies iespaidos kuram vairāk sāp rokas, kājas utt.
|
Februāris 15., 2014
 | 14:48
Vakar, pēc darba devāmies uz krodziņu uz pāris glāzēm pēc grūtās darba nedēļas un es sapratu, ka par spīti manai iekšējai trauksmei un besim par jauniņo, man viņš tīri labi patīk. Šādi tādi jociņi mūsu starpā, un es redzu, ka varbūt mēs sastrādāsimies un daļēji esmu nomierinājusies. Uz citas nots, laikam no noguruma, man pietika ar divām vīna glāzēm lai jau pietiekami apreibtu, tāpēc ap 6 vakarā, klauvēju pie draudziņa durvīm vieglā reibumā un ķiķinādama iekritu viņa rokās, cenšoties ignorēt viņa pārsteigto sejas izteiksmi. Mani sagaidīja vēl vairāk vīna, liellopu gaļas sautējums ar dārzeņiem (dārzeņi ir kas neredzēts draudziņa ēdienu repertuārā), ļoti garšīgs saldējums un vakars pilns apskāvienu un citu nieku.
Šodien atpakaļ pie realitiātes - stundu nosvīdu sporta zālē, nopirku jaunu, skaistu sporta tērpu lai ir motivācija, tagad dzeru ne pārāk garšīgu smūtiju (vajag ietekumus vienkāršām receptēm!) un ārā trako vējš.
Vētras te trako jau pāris nedēļas man liekas, un valsts dienvidu dalā ir drausmīgi plūdi. Šorīt no rīta, skatījos tiešraidi no plūdu skartajām vietām un gribēju raudāt kā ūdens un vējš ir iznīcinājis cilvēku mājas un turpina slīcināt aizvien vairāk un vairāk apdzivotu platību. Ja sākumā tika sludināts, ka valsts nežēlos nekādus līdzekļus aizsardzībai pret plūdiem, tad šodien pēkšņi sāk izskanēt varianti, ka vairāku piekrastes ciematu iedzīvotājiem būs jāpamet savas mājas un jāpārceļas dzīvot iekšzemē - appludinātie ciemati tiks atstāti un neviens uz viņiem naudu netērēs, jo tā sanākšot lētāk. Tikai neviens nedomā par cilvēkiem, kuriem tur ir mājas, dzīves, kuras viņi ir pieraduši dzīvot - daudzi tur dzīvo paaudžu paaudzēs, bet tagad viss vienkārši jāatstāj. Skumji.
|
Februāris 11., 2014
| 23:04
Man tik ļoti pietrūkst True Blood!!! Un tā savādā dienvidu akcenta, kas sākumā tik ļoti kaitināja. Un Sukijas un Bila romantisko mirkļu mūzikas. Un Ērika.
|
| 20:28
Šodien gan bija interesanta diena - uzmērīju vecu, spokainu angļu māju, kur manā šallē krita zirnekļi un rokas atsala tik tālu, ka domāju, būs jāgriež nost pirksti. Atgriezos birojā un man uz galda atradās kurjera piegādāta šokolādes kūka no manas aģentūras kā apsveikums, ka esmu pieņemta pastāvīgā darbā savā uzņēmumā. Kāpu pa trepēm, nesot rokās karstu zupas krūzi, paslīdēju, gandrīz atsitu seju, bet neizlēju ne pilīti zupas. Pēc pusstundas uz tām pašām trepēm, kāpu lejā, paglaudīju suni, kurš tur parasti guļ, un tiku pie sakostas kreisās rokas. Tiku operatīvi aizsūtīta pie ārsta un saņēmu vakcīnu pret trakumsērgu. Tagad esmu iemācījusies arī lielisku triku - brīdī, kad dur ar adatu, jānoklepojas, tad nekādas sāpes nejūt, jo domas ir novirzītas no gaidāmā dūriena.
Tādi lūk man pīrādziņi - nevaru sūdzēties, ka garlaicīgi.
|
Februāris 9., 2014
| 19:25
Sometimes your normal life can abandon you. Dedicated employees get fired, houses burn, non-smokers get lung cancer, vegetarians get attacked by dogs (and sometimes choke on carrots); dreams turn into nightmares, 4 bedroom, 3 bath houses, to ashes. The possessions and relationships around us—no matter how ‘stable’ and ‘permanent’, are anything but. Yes, there are some who sleep well at night and wake up feeling fresh as rosebuds. Fate may smile on these people who rest content, on those who are satisfied, on those who will never fracture their skull dancing at a wedding or unintentionally fart during an interview or have a lotto machine crush their leg while helping an old lady buy a winning Powerball ticket. Despite the odds, there are cheerful assholes out there who may just live their entire life without experiencing unfairness. Or perhaps fate is merely lying in wait until one day, to all of our surprise, their world comes crashing down when they find out their daughter is a much adored internet porn star in Iceland, Greece and Cambodia—and has been since the 8th grade--thanks to the MacBook she got for Christmas and its built-in webcam.
What I’m trying to say is what we have and who we have can always be taken away. The ONLY thing we have that’s permanent (somewhat) is who we are. As long as we're alive and not insane, we are all we can be sure we have.
|
|
|
|