Tas tā kaut kā organiski nonāca līdz tam. Es mācījos arhitektūru koledžā, bet bija vienmēr izteikts, ka man patīk vecās ēkas ar vēsturi, bet nekas jauns. Un tad ar laiku palika vairāk skaidrs, ka mani vienkārši interesē vēsture un es par to varu runāt stundām, lasīt grāmatas, skatīties filmas utt. Un kad es iedomājos, ka varu studēt disciplīnu, kur ir daudz jālasa, jārunā un jāraksta, tad man jāģībs ekstāzē, jo tās visas ir lietas, kas man nāk dabiski.

(Reply to this) (Parent)