Marts 27., 2014


13:31
Gandrīz divi mēneši kopš eju uz zāli un ceļu svarus. Progress ir vairāk jūtams nekā redzams, esmu palielinājusi vairākus svarus un forši, ka jo lielākas hanteles ceļu, jo mazāk jāuztraucas, ka citas meitenes būs savākušas. Vakar pirmo reizi sajutu, ka varu ko savainot, jo pēc smagas kāju dienas (pietupieni/izklupieni ar stieni, palielināts kāju preses svars, dažādi dibena vingrojumi) jutu, ka sāp ceļi. Svaru celšana ir baigais mācīšanās ceļš, lietas mainās, meklēju jaunus vingrojumus lai nebūtu garlaicīgi, bet patiesībā nav. Jo kas var būt garlaicīgi, redzot cik daudz tavs ķermenis var paveikt, spiežot sevi ārpus ierastās komforta zonas un, protams, redzot atzinīgus skatienus no citiem zāles apmeklētājiem (redz kur tā mazā meitene cilā to lielo stieni! :D). Nekad, nekad neesmu tik cītīgi apmeklējusi sporta zāli - 3 reizes nedēļā bez nevienas izlaistas dienas. Pašai lepnums par sevi.
Tags:

(2 piebilda | piebilst)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena
master of procrastination - 27. Marts 2014

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Links
my tags
architizer
pēdējie klabojumi

> Go to Top
Sviesta Ciba