|
Aprīlis 12., 2013
 | 17:33
Šodiena vienkārši, nav vārdu. Tikai februārī iesāku strādāt savā jaunajā lomā - menedžēt attiecības ar klientiem. Nezinu vai jebkad biju vairāk izbaudījusi savu darbu kā tādu, kur vēl vairāk ieguvusi personīgajā izaugsmē, pašapziņas uzlabošanā, valodas apgūšanā, bet šodien vienkārši kā ar mietu pa galvu - vadība atkal izdomājusi visu pārkārtot, jo tā kā ir tagad, īsti nestrādā. Un man jāiet uz citu nodaļu, ne tapēc, ka es slikti daru, ko es daru, bet tapēc, ka man ir dotības specisfiskā sfērā - kontos, rēķinos, maksājumos un visā, kas saistīts ar naudu. Tapēc, ka neesot daudz tādu cilvēku (kuriem vienkārši nav elementāras loģikas un sapratnes rēķināt), man jāiet strādāt uz to nodaļu, līdz ar 4 citiem cilvēkiem no manas tagadējās komandas. Tas nozīmē vairs nekāda tieša darba ar cilvēkiem, sēdēšu ierakusies maksājumu papīros un caurām dienām rēķināšu un labošu visas kontu kļūdas, kuras visādi idioti sastrādājuši 3 gadu laikā. Lieliski.
Es laikam biju vienīgā savā nodaļā, kurai patiešām patika strādāt ar telefonu un palīdzēt cilvēkiem, jo pārējie (angliski runājošie, nu) no telefona baidās kā no mēra. Tie citi 4 cilvēki ir laimīgi, ka mainās darbs, tikai es viena raudāju tualetēs, jo man tas ir tāds solis atpakaļ. Es veselu gadu strādāju ar kontiem, un gribēju vemt no tā darba, tagad atkal tas pats. Divu mēnešu laikā, darbojoties ar cilvēkiem, es ieguvu vairāk zināšanu kā gada laikā ar naudu. It kā tas tikai pagaidām, kamēr visi konti būs savesti kārtībā, bet es zinu, ka ne sūda nekas nebūs kārtībā, ja pie manis atgriežas darbs, kuru es savedu kārtībā pirms trīs mēnešiem, nodevu pilnīgi skaistu un tīru, bet viss ir atkal sapists līdz pēdējam. Vienkārši nolaižas rokas. Tā ir, kad esi bandinieks koorporatīvajā šaha lauciņā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |