|
Marts 29., 2012
 | 06:54
Šis ir vienīgais iemesls, kapēc es no rītiem spēju piecelties - mana pirmā doma, pamostoties, ka es atkal varēšu ēst kanēļa kvadrātiņus! Man ir tāāāāāāda atkarība!
|
 | 18:12
Es to izdarīju! Es nespēju noticēt, ka šitā saņēmos un pārkāpu pāri savām mūžīgajām bailēm un tieksmēm ierauties stūrī un neko nedarīt. Kristofers pagājušajās brīvdienās ieminējās, ka pie mūsu darba esot arhitektu birojs (ko es nemaz nekad nebiju pamanījusi) un, ka varbūt man vajadzētu aiziet pie viņiem, apjautāties vai nevar mani pieņemt tādā kā neoficiālā internship, kur, protams, man neviens nemaksā, bet es vienkārši eju un daru visādus sīkumus, mācos, izzinu kā visi arhitektūras procesi notiek Anglijā. Es, protams, aizrautīgi māju ar galvu, jē jē forša ideja, bet kad viss nonāk līdz darīšanai, tad man mūžīgās bailes un kauns kaut kur sperties iekšā un piedāvāties ne pa tēmu. Bet nu neko, tā kā pateicu viņam, ka šonedēļ iešu, nebija vairs kur sprukt, jo viņa priekšā man tiešām būtu kauns parādīt kā es vienmēr tikai runāju, bet neko nedaru. Smuki saģērbos, visu dienu plānoju ko tur runāt, bet kad palika vien pusstunda līdz darba beigām, man tik bail palika - vēders griežās, caureja klāt, vēl žaketei poga izsprāga (pacelt pašapziņu, sak, resnā govs!). Tajā visā nepalīdzēja fakts, ka pirms iziešanas no darba, pamanījos nejauši kādai vecai tantītei pamatīgi iekraut pa seju, vicinoties ar rokām. Smieklu lēkme plus nevaldāma vēlme iet uz tualeti nav laba kombinācija pirms iešanas uz nopietnu sarunu, kas var mainīt manu dzīvi. Kaut kā saņēmos un devos uz to biroju, bet tur pie durvīm šilte, ka jāiet no pagalma. Galvā nolamājos, ka gan jau nomaldīšos, vai visi jau mani redzēs pa logu, kamēr es meklēšu kur durvis, bet kaut kā ātri pamanījos atrast vajadzīgās durvis, kuras stāvēja vaļā, laižot iekšā vasarīgo gaisu. Nu neko, spēros iekšā, bet tur tikai viens maziņš puikiņš, kurš izskatījās ap gadiem 17 - 18. Izskaidroju kapēc nāku, uz ko viņš izskatījās samulsis, sakot, ka neviena īsti uz vietas nav (perfect timing skills, people!), tomēr beigās izrādījās, ka tur vēl viens puisis sēdēja, kuram vēlreiz paskaidroju, ka vēlos nākt papraktizēties pieredzes gūšanas nolūkos, turklāt nāku pati pēc savas iniciatīvas. Viņš man uzreiz saka, ka lai sūtot savu CV tam un tam, uz ko es atcerējos, ka Džeimss man teica lai viegli nepadodos, tapēc uzreiz konkrēti teicu, ka strādāju ap stūri un man vieglāk ir atnākt un personīgi parunāt, uz ko viņš domīgi pamāja ar galvu, pateica lai rīt piezvanot no rīta, rezervēt laiku, jo galvenie bieži neesot uz vietas. Sasmaidījos ar visiem, un devos ārā. Šī nav nekāda uzvara un viss vēl turpinās, bet esmu priecīga, ka neviens mani uzreiz neizrīdīja ārā ar standarta tekstiem, ka šobrīd nevienu nevajag, ka tur bija jaunais puikiņš, kas nozīmē, ka viņi ņem cilvēkus praktizēties, un otrs puisis bija noteikti ne anglis, jo viņam bija smags akcents, kas atkal ir iedrošinoši man, kā ārzemniekam. Bet pats birojs, es jau iemīlējos - mazs, māksliniecisks, ar milzīgiem Mac datoriem un īsteni radošu atmosfēru. Gāju pa ielu un tā smaidīju, Ela mani gaidīja netālu no darba uz soliņiem, un kad piegāju viņai klāt, pateica, ka kad es esot iznākusi ārā, viņa esot redzējusi, ka es būšu ļoti, ļoti priecīga. Viņa nezinot vai tieši par šo darbu, bet tieši kad es esot iznākusi ārā. Jā, es neesmu jums pastāstījusi, ka Ela šad un tad spēj biedējoši precīzi just kas ar cilvēkiem notiks nākotnē. Un man pašai iekšā arī ir laba sajūta. Tā kā novēliet man veiksmi, iešu rīt atkal!
|
|
|
|
