putna · lidojumā

Tie, kuri tādi tiešām ir, par to, visdrīzāk, neiedomājas. Bet - kas liek tev tā domāt?

es jūtu arvien mazāk un ne tik izteikti
es mulstu, jo nesaprotu, kas ar mani notiek,- vakaros ne no kā baidos
kad pienāk rīts un ir gaišs, jūtos mierīgāk un pasargāta
vai es baidītos no tumsas? nezinu..
ir lietas, kuras vēlos nopirkt, un ne jau tāpēc, ka vajag, bet - gribu
tad attopos, ka man nepatīk citos cilvēkos šāds seklums, bet.. es gribu.. un vispār, pēdējā laikā izteikti haotiski domāju, rīkojos
es vairs nejūtos es

Haoss ir ideāla vide, lai rastos kas jauns.
No tumsas baidīties ir dabiski, taču ir tikai viens veids, kā pārvarēt šīs bailes - atzīt tumsu un paiet tai soli pretī.
Ja kaut ko tiešām gribas, un to ir iespējams iegūt, tad nav iemesla kautrēties no tā. Tas nav sekli, sekli ir šādas vēlmes padarīt par dzīves asi, ap kuru griežas pilnīgi viss, kas paliek pāri.
Tās visas ir tikai domas, un, turklāt, tikai manas.

ar manu iedomu un reālo pasauli kaut kas nav kārtībā: jūtu kaut kādu pieskārienu/vēju, bet logi ciet un nevaru izskaidrot
tad sajūta, ka kāds stāv man priekšā, ejot pa istabu, es apstājos un mulstu, jo redzu, ka tur nekā nav, bet it kā zinu, ka ir .. ir kaut kas, no kā es baidos, jo sevi nekontrolēju - manī parādās fiziska nervozināte
man jau bērnībā vienu periodu likās, ka mani novēro kāds (vai kaut kas), tad tas pārgāja, tagad šķiet, ka tas atgriežas..
un nejau no pašas tumsas baidos, bet no tā, ko tajā redzu-izjūtu..

"Dažreiz viņi atgriežas," vēsta Stīvens Kings. Viņi? Ne jau "viņi," bet mūsu pašu izjūtas, domas, bažas no - no kaut kā. Ja vari, ienāc Skype. Šonakt es varētu būt tur, sākot no, pieņemu, vieniem.

par vēlu izlasīju - šorīt :)

iečeko e pastu un pasaki kā ir