A: viss ir par mīlestību.
B: ne tik daudz mīlestības.

Mēs ar katru dienu vairāk mirstam, bet arī ar katru dienu ilgāk dzīvojam. Nekas netiek iznīcināts, un, kas neko negrib paturēt, tam pieder viss.

Remarks.

par to es arī rakstīšu savu eseju.

un tu vienkārši sēdi, un zini, ka viss, ko tev vajag ir tur pretī, vajag tikai pastiept roku tam pretī, bet tā vietā tu izliecies, ka neredzi, ka esi kur citur, ka tev vienalga, uzbūvē ap sevi metāla sienu un ignorē izdevību, kuru pie tavām kājām nomet dzīve. smieklīgi.

dzīvē viss esot jāizcīna paša spēkiem. to, ko mums iedod dzīve, mēs nepamanām. jo ja reakcija pieprasa katalizatoru, tad tādam ir jābūt, vai ne? un balstoties uz tik stingri zinātniskiem pieņēmumiem, mēs labi zinām, ka dzīve neko nemet pie kājām.

laikam tāpēc es tik nesaprātīgi (bet ļoti zinātniski - loģiski) izlikos akla, kurla un mēma.

liecības izdotas, un jūtos ļoti labi. tie trīs septītnieki patraucē kopīgo, burvīgo skatu, bet nu varu es sadzīvot ar viņiem. šajā pusgadā.

tagad tikai jāpārdzīvo svētku stress, kurš izmeta svētku garu aiz durvīm sniega čupā, un tad, ja vēl būšu dzīva, varēšu dzīvot tālāk .

sakravāt somiņas un aizceļot. tas arī viss. neko vairāk man nevajag, varat man apsolīt vien tīru un pliku neko, vien ļaujiet kā putnam aizlaisties, vien ne uz dienvidiem, bet gan uz ziemeļu tālāko galu, un ja atriebīgās jūras dzirnnas mani nesamals, tad es jums atsūtīšu pastkarti, bez atpakaļadreses, jo es neatgriezīšos. bet ja nu jūra mani aprīs,ja tā samals manus sapņu spārnus drumslās - neskumstiet, es kļūšu par smiltīm, un jūra mani nesīs tālāk, un varbūt kādreiz mani izskalos jūrmalā, un tur spēlēsies jūsu bērni un mazbērni, un es viņiem teikšu sveiki, un atstāšu kādu ziemeļu putna spalvu. tā būs pastkarte, un jūs zināsiet, ka esmu nonākusi tur, kur vēlos būt.

viņš nogalinās viņas smaidu.

sajūta, kad tu pēc ilgas prombūtnes atgriezies mājās, ir burvīga.

šādu sajūtu nekad neesmu piedzīvojusi atgriežoties savā dzīves vietā.

bet ir daži kvartāli, dažas ēkas rīgā - vieta, kur atgriezties. kur atgriezties mājās.

tagad mums jādala viss ko var dalīt un dot, jo mēs neatgriezīsimies

I always thought I could trust you
but I guess that's not the case
All the years that I loved you
You were out there playing the games
You didn't think that I would find out
but it was written all over the place
Is it what you really want now
Then get the fuck out of my face

How could you deceive me?
Im begging you to leave me
Go to hell
I'm better off without you
All is well
I'd rather be alone
To have you
To hold you
and never know you
'cause you sold me out
You're never gonna live this down
Never gonna live this down

How do you look in the mirror
How do you stand the sight of your face
If you made it any clearer
I could of seen right through the hate
and i'll never think about you
While I'm sleeping with all of your friends
and I'm hoping that you find out
'cause love is the sweetest revenge

How could you deceive me?
I'm begging you to leave me
Go to hell!
I'm better off without you
All is well
I'd rather be alone
To have you
To hold you
and never know you
'cause you sold me out
You're never gonna live this down
Never gonna live this down

I always thought I could trust you
I always thought I could trust you
GO!
I always thought I could trust you
I always thought I could trust you

So go to hell
I'm better off without you
All is well
I'd rather be alone
To have you
To hold you
and never know you
'cause you sold me out
You're never gonna live this down
Never gonna live this down

/papa roach/

nu ko vēlēšanas ir beigušas, un paldies dievam, (te neviens neapvainojas) promaskaviskā partija nedabūja vairāk procentus par Vienotību. Nav ko gavilēt, darbs vēl tikai sāksies.
Tēvzemieši, kā jau paredzēts, savāca pensjonarku balsis, kas joprojām tic tam sauklim - Tēvzemei un brīvībai.
Vārdu sakot, gaidīsim pēdejos rezultātus, tad jau dzīvosim. Ak, sasodīts, pēdējos četrus gadus gan jau paspēšu izvilkt, un viņi te visu nesa*ir*īs līdz pēdējam.
Dzīvosim, redzēsim.

Ai, jūs, kas sevi saucat par normāliem, atstājiet man manu ārprātu.

draudzība ir muļķības, kuras izgudrojuši tie, kuriem uz acīm ir rozā brilles. vien gadiem nostiprināta uzticēšanās var nest draudzību, bet tas, kas ātri būvēts, ātri zūd, jo tikko, kā tu neesi blakus, ātrā būve vēja aizlido pie cita un nedod ne ziņu.

reizēm man ir tā,
kaut kas mazliet sāp.
jo vienmēr kāds var
mājās šonakt nepārnākt.

un reizēm mazliet šķiet,
ka laika nepietiek.
tukšie peroni dveš pagātnes rētas,
tev bail, tu slēpies aiz pasaku grēdas.

bet reizēm ir tik klusi,
ka sniegpārslu deja par skaļu,
un zvaigznes savādi mirdz,
tuksnešu tukšajos ceļos.

un reizēm tai tuksnesī ir aka,
un reizēm tev kāds ūdeni pasmeļ,
un tad tu brīnies,
un sirds tā neprātīgi sit.

bet cik gan var stāstīt par reizēm?
no dzīves nenoslēpsies.
un es zinu, šonakt ir auksti,
bet tas tikai reizēm ir tā.

uzvelciet baltu kreklu un rakstiet jaunībai.
/i.ziedonis/

Mums taču ir tikai viena dzīve. Viena iespēja elpot. Viena iespēja mīlēt. Tas tā, banālāk. To jau redzam, mēs ticam tam, ka mirsim, lai gan ļoti negribas, mēs ticam tam, ka kļūsim veci, tikai neatbildam savam bailēm. Mums taču ir viss, lai attēlotu novecošanu - īpašs dzīvesveids, diētas un vingrojumu kompleksi, atmiņas treniņi, kaudzēm zāļu un kaktu dakteru. Un tad, kad kļūst galīgi slikti, var ķerties pie botoksa, lai izlīdzinātu grumbiņas pierē un lūpu kaktiņos.
Mēs apzināmies jaunības vērtību, un darām visu, lai to nepalaistu prom. Bet putns aizlido, un vai mums jānolemj tam lidojumu beigt ar salauztu spārnu?

Dāvājiet sevi jaunībai. Taureņiem vēderā. Tie nekad vairs nebūs tādi. Tikai retais saglabā mīlestību līdz vecumam. Izleciet ar izpletni, kamēr esat jauni. Dejojat tā, ka kurpēm nokrīt pazoles. Izejiet pilnmēness naktī un kliedziet - izkliedziet visas bailes, sāpes, priekus, mīlestību, visu, kas sakrājies. ļaujiet ienākt kam jaunam.
Uzrakstiet mīlestības vēstuli. Pārkāpiet ātrumu. Nokrāsojiet matus koša tonī. Kāpiet kalnos. Nirstiet ar akvalangu. izgulieties siena kaudzē. Aizbrauciet ceļojumā. Uzdāviniet kādam prieku. Dziediet karoki. Pārkāpiet cilvēces uzstādītās robežas. Pārkāpiet sevi.
Piepildiet savus sapņus.

Ziedojiet sevi jaunībai, bet nemēģiniet paturēt to mūžīgi. Ļaujiet tai aizlidot, bet sirdī glabājiet atmiņas par brīvo putnu ar vieglajiem spārniem.

Un tas nekas, ka jūs vel nespējat iedomāties, kā tas būs, kad būsiet veci. Es arī nespēju, es tikai izlikšos, ka spēju. Izliksimies, ka mums visiem lemts novecot. Sasniedziet savus sapņus, kamēr jums vel nav ģimenes, kamēr jums vēl nav jāatbild par kādu citu. Jo ja tu tagad leksi ar izpletni, un ja tu vel nevienu neesi pieradinājis, pēc tevis skums, ja tu iesi bojā, bet ja tu būs kādu pieradinājis, ja tu par kādu esi atbildīgs, tad tu sagrausi kāda nākotni, nolauzīsi spārnus kādai jaunībai.

Diezin vai to bija domājis ziedonis, rakstot tās rindas.

Bet izleciet ar to izpletni, kamēr esat jauni.
Tas, ko esi izdarījis, tev iemāca ko jaunu.
Tas, ko neesi izmēģinājis sāpēs visu mūžu.


Tāpēc ziedo sevi jaunībai. Tas atmaksāsies.

es atskatos, uz to, kas bijis, un saprotu, ka nekas nemaz nav noticis, es vienkārši esmu visu atlaidusi, un nekas jau nav mainījies, viss ir pa vecam, vien manis tur vairs nav, un es vairs nesaprotu, vai tas ir labi vai slikti, jeb varbūt man ir vienalga, un vai jau nav vienalga, kas notiek, bet savāds ir tas klusums, ka tevi ik pa brīdim netraucē telefona zvani vai uznirstošas skype ziņas no cilvēkiem, ar kuriem negribu runāt. Negribu, bet man tā pietrūkst un tas klusums mani biedē, laikam man tomēr nav bail no tumsas. man ir bail no vientulības.

Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.

shut up. tonight i'm listening to the stars.

gaidu zvaigžnu lietu, man jau ir kompanjons un atrasta vieta uz jumta. 12. augusts gan vēl patālu, bet tas nekas.

mēs esam dzimuši lai būtu laimīgi.
nevis lai skumtu.
gribiet ticiet, gribiet sakiet, ka tās ir muļķības. bet es saku, ka mēs esam dzimuši, lai būtu laimīgi. ir tikai jāmāk pārkāpt pāri nelaimēm, skumjām, niknumam un sāpēm. izcīni cīņas, nevis aizej tām garām, brien cauri purvam, nevis meklē apkārtceļu. nezaudē laiku.

izbrien cauri tumsai, un ieraugot pirmos gaismas starus, esi laimīgs.

mūsu visums ir tā savādi uzbūvēts, viss atkarīgs vien no īstās vietas, laika un veiksmes. dažiem veiksme ir iepotēta jau kopš bērnības, bet apvienojumā ar saprāta trūkumu tā iegrūz tos vien neveiksmē. citiem, kuriem veiksmes, pareizā laika un vietas ir pārpārem, citiem trūkst drosmes, lai pieceltos un nosolītu veiksmīgo lozi. viņi zina, ka tā ir īstā, bet neceļas un nedomā to nosolīt, jo ja nu tomēr, ja nu tomēr nav īstā.
un ir tie, kuriem viss iet no rokas, kuriem saprāts, drosme un veiksme ir vienādās daļās, bet pārejie to ienīst, sauc par zagli un krāpnieku un vaino savās nelaimēs. jā, savādi iekārtots šis visums. vienmēr mums atradīsies kāds, ko vainot pašu muļķībā.

šad tad man liekas, ka tāpat nav vērts ko teikt, jo mani uzskati mainās ātrāk nekā podiju modes kaprīzes

un man liekas, es zinu vairak kā drīkst

un naktstaurins sniedzas pēc nāves
gaismu meklējot.