par peroniem un aukstām naktīm

reizēm man ir tā,
kaut kas mazliet sāp.
jo vienmēr kāds var
mājās šonakt nepārnākt.

un reizēm mazliet šķiet,
ka laika nepietiek.
tukšie peroni dveš pagātnes rētas,
tev bail, tu slēpies aiz pasaku grēdas.

bet reizēm ir tik klusi,
ka sniegpārslu deja par skaļu,
un zvaigznes savādi mirdz,
tuksnešu tukšajos ceļos.

un reizēm tai tuksnesī ir aka,
un reizēm tev kāds ūdeni pasmeļ,
un tad tu brīnies,
un sirds tā neprātīgi sit.

bet cik gan var stāstīt par reizēm?
no dzīves nenoslēpsies.
un es zinu, šonakt ir auksti,
bet tas tikai reizēm ir tā.