Tikai tad, kad smejos

9:48am: Vakar veikala kasiere apjautājās "Vai Jums ir kartīte?" Es gribēju iesaukties "Precamies!", bet, protams, paklusēju.

9:59am: Es, protams, nekā nesaku. Labi jau ir, ka cilvēkam ir vaļasprieks, vai ta labāk būtu lietot narkotikas un mainīt dzimumu, taču nē. Bet tomēr šitas te tomēr liekas drusciņ pārlieku dīvaini. Fanzīns Vesam Andersonam, nopietni?! Kas vainas tādiem nefrīkīgiem vaļaspriekiem kā vaboļu ķeršana vai pastmarku vākšana?!

5:38pm: Laiki vairs nav tie.

Nupat pie vietējās bulciņu tirgotuves redzēju urlu bariņu, kas kaut ko cītīgi apsprieda, laižot pa apli kokakolas pudeli. Lai gan laikam jau pareizi, kad jūs pēdējo reizi redzējāt Apinīša reklāmu? Bet kokakola reklamējas vienā laidā, lūk, tā viņi arī saglabā savas pozīcijas. Un piedevām piesaista jaunus klientus.

4:04pm: Vienbrīd uz Stabu ielas bija tāda iestāde Lokokredīts. Jau pats nosaukums nebija slikts (aizņemies atbildīgi, izvērtējot savas iespējas atmaksāt aizdevumu, tssk, tsssk), bet viņiem bija super izkārtne: tāds laitbokss, kas vakarā iedegās, izgaismojot "kokredī".

Tas gan tā sen vairs nav, bet tas nekas! Nu uz Dzirnavu ir tāda apģērbu tirgotuve Comilfeux, kas ir izrotājusi skatlogu ar vēl Ziemassvētku dekorācijām (iznes eglīti!) Tādas dāvaniņas, kas sapakotas Comilfeux ietinamā papīrā. Kas salocīts tik prasmīgi un veiksmīgi, ka uz kastītes rēgojas uzraksts Milf.

Nav, protams, tas, kas agrāk, bet visviens nav slikti, nebūt nē.

10:23am: Ļoti mulsina tās lielās kafijas tases, ko dod dažās kafijas dzertuvēs. Tādas pamatīgas bļodas izmēros un ar divām osām, jo ar vienu droši vien nepietiek. Kam vajag tik daudz kafijas un vai viņi tiešām nepamana, ka tā krūze izskatās pēc naktspoda?

3:19pm: Katrreiz, kad es padzirdu kaut ko par Rīga 2014 (un nupat jau mucā jādzīvo, lai nedzirdētu), drusciņ tak tomēr dūša apskrienas, aizdomājoties, sasodīts, varēja būt Cēsis 2014. Cēsis noteikti tiktu galā godam, un tam būtu tik daudz priekšrocību. Ļaudis kaut kad pamanītos izvilkties no Rīgas, mazinātos Latvijas ūdensgalva, visi tie pasākumi nenoslīktu pa vidu daudzām citām lietām, kas Cēsīs notiek, jo, godīgi, nekas jau Cēsīs nenotiek. A huju, mums viss vienmēr ir jāsagrūž Rīgā, lai gan citur būtu daudz veiksmīgāk. Baigi apnicīgi kaut kā.

12:51pm: Viss kādreiz notiek pirmo reizi
Šonakt pirmo reizi apzinīgajā pamodos no murgiem un kliedzot, tā, skaļā balsī (nēnu, varbūt kā zīdainis kaut kad es tā darīju, bet to es īsti neatceros). Atceros visu pasākumu līdz pat detaļām, lai gan, protams, citus nakts sapņus neatceros. Biju viens no Ghostbusteriem, kas centās nomedīt vienu spoku. Tā nu mēs močījām viņu ar to proton pack, bet jēgas nekādas. Beigu beigās viņš pienāca klāt tik tuvu, ka bija skaidrs, kāpēc. Izrādījās, tas nebija vis spoks, bet kāda jauniete tik spocīgā meikapā, ka atlika vien paskatīties viņas acīs, sākt kliegt -- un pamosties.

Freaky shit, no?

11:09am: Vienvirziena domāšana
Te pa ceļam uz māju stāv tāds mazs transformatoriņš. Un nevis tāda totalitārās sistēmas palieka, kas iemūrēta transformatorbūdā, bet tā vienkārši apdarināts ar skārdu, gana atvērta konstrukcija atvērtai sabiedrībai, ja.

Vienreiz Mythbusteros aplūkoja, vai čalis var dabūt strāvas triecienu, čurājot uz elektrizētās metro sliedes (atbilde bija nevar). Bet nu mani moka ziņkāre -- nez, vai var nosisties ar strāvu, apčurājot šitādu transformatoru? Visvienkāršākajā veidā pārbaudīt negribas, būtu jau, protams, jauki, ja Latvijai būtu savi Dārvina balvas ieguvēji, bet galīgi nebūtu jauki, ja tas būtu es.

Moš jābūvē tāda paša huiņa (savā ziņā šī vārda visnotaļ tiešā nozīmē) kā Mythbusteriem un jāskatās, kas notiks, ja uz transformatora slapinās tā. Bet man ir aizdomas, ka Latvenergo mans eksperiments varētu nepatikt. Hmmm.

Zinību ieguves ceļā ir tik daudz ērkšķu.

3:10pm: Un tā tik uz priekšu
Šitas misters Filips Glāss, kā man domāt, ir savulaik sagudrojis dažus mūzikas gabalus un visu atlikušo karjēru viņus tikai visādi sagraiza, pāršuj un uzdod atkal par jauniem. Ne ka tas būtu kas slikts, ja viena lieta labi sanāk, kamdēļ gan mēģināt ko citu.

4:37pm: Laikam tak jaunā gada apņemšanās
Esmu palicies veselīgs. Nu, taisni tā, ka pašam prieks. Nē, nopietni. Es nesen sāku ēst biezpienu. Pirms tam es viņu ciest nevarēju, bet tagad ir iegaršojies un šķiet pavisam jēdzīgs paēdiens. Ko iekost pēc skriešanas, lai dievs mums žēlīgs.

Vispār es savulaik biju visnotaļ slaids. Un, ko domājies, apvēlos taisni tad, kad ieviesu attiecības. No sākuma pašam likās aplam smieklīgi, ha, labā maizē ticis, bet pēc tam pamanīju, ka es tāds neesmu vienīgais. Nopietni, pavērojiet paši. Ja es būtu britu zinātnieks, es šo lietu pētītu: vai, cik bieži un kādēļ ļaudis pieņemas svarā pēc attiecību uzsākšanas. Mana versija ir tāda, ka laimīgie kalorijas neskaita.

5:01pm: Sveiciens svētkos
Kurš jefiņš savulaik izdomāja, ka jaunajam gadam jāsākas 31. decembrī un pusnaktī?! Tas tak ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tas datums ir pagrābts no zila gaisa, tam nav nekāda pamatojuma. Es saprastu, ja jaunais gads sāktos pavasarī, daba mostas jaunai dzīvei, gaisā vītero putniņi, plaukst pumpuri un tamlīdzīgi. Vēl būtu forši, ja jauno gadu svinētu rītausmā. Labrīt, jauna diena, labrīt, jauns gads!

Nē, huju. Tā vietā mēs ziemā, aukstumā un pusnaktī varam pierīties visādu huiņu, pieliet acis un idiotiski cerēt, ka nu šitais gads gan būs tas, kas mūsu dzīvi sadirsto un velto beidzot pataisīs par brīnišķīgu un piepildītu. Kā tad.

12:20am: Grēki
Pizģec, kā man riebjas šitā te rietumnieciski protestantiskā grēku racionalizēšana.

Mums ir cigaretes ar filtru, jo tās nodara mazāku kaitējumu veselībai. Mums ir šokolāde ar ingveru un žeņšeņu, kas, lūk, itin kā dara visādas labas lietas veselībai. Mēs sevi mierinām ar pētījumiem, ka sarkanvīns stiprina sirdi.

Pisis zirgs. Cilvēki nedzer vīnu tāpēc, ka tas stiprina sirdi. Cilvēki dzer vīnu tāpēc, ka viņiem garšo un dod pa galvu. Mums patīk darīt lietas, kas mums dara gauži. Tad kamdēļ izlikties, ka vispār tas mums nāk par labu.

Ja tik tur Dimiters nebūtu priekšā, konvertētos pareizticībā.

11:38am: Sirdī sociālantropologs
Ziniet, man ir viens netikums. Ejot vakarā pa ielu, es mēdzu ieskatīties līdzpilsoņu pirmā stāva mājokļos -- protams, ja viņi nav paguvuši aizvilkt aizkarus. Speciāli apkārt nevazājos, bet, ja patrāpās, paskatos. Mani neinteresē modīgi noformētie dzīvokļi ar krāsotām sienām, studijas tipa virtuvi un nerūsējošā tērauda lampām: viņi ir pārlieku tukši, tur nekā nav. Es negribu redzēt kaut kādas piedauzīgas ainiņas. Nē, man patīk tās vecās viena vai divu stāvu koka mājas, kas uzbūvētas pašā ielas malā, maziem dzīvoklīšiem, kur kaut kā mēģina iespiesties trīs-četri cilvēki. Man patīk uzmest aci tam, ko tik viņi tajos mazajos dzīvoklīšos nesabāž: televizoru, galdu, gultu, sekcijas ar neglītiem porcelāna traukiem, padomjlaika lustras ar sešdesmitvatīgajām kvēlspuldzēm. Uz sienām būs puķainas, aplupušas tapetes. Krāsns būs pārkurināta, kā jau parasti vakarā, kad atnāk mājās no darba aukstā mājā, nevar sagaidīt, kad tad beidzot iesils, un samet krāsnī pārāk daudz malkas. Ļaudis atnāk mājās un sākas viņu pašu dzīve -- nevis tā, kur viņiem jāsmaida visādiem idiotiem narvesenā vai jāslauka ielas, bet tā, kur viņi var skatīties Ugunsgrēku, dzert divlitrīgo plastmasas alu un neuztraukties par to, kas viņiem būs jādara rīt. Kaut kas bezgala šarmants tajā pasākumā ir.

12:13am: Orders of magnitude
Reiz man bija tāda glauna kaimiņiene vārdā Ļuda. Viņai trūka kādu trīs-četri zobu, toties viņai bija kuplas krūtis, balināti mati ar melnām saknēm, neliels rūgtums pret dzīvi un trīs bērni, katrs no sava vīrieša. Sapazināmies laukā pīpējot (smēķētāji mirst jauni, toties ar plašu paziņu loku) un aši vien, kā latvieši saka, atradām kontaktu. Kad nejauši sastapāmies kādu trešo reizi, viņa priecīgi iesaucās, ūūū, eto uže suģba, un metās apskauties. Tomēr es nemēģināju noskaidrot, cik ļoti tā ir suģba, un par viņas ceturtā bērna tēvu neesmu kļuvis.

Stāvējām, runājām, viņa streļīja manus Camel (tobrīd biju ļoti iecienījis, man šķita, ka viņas piešķir man tādu mazliet antīku šarmu - lai gan, protams, viņas piešķir tikai caurumus plaušās, smēķēšana izraisa stipru atkarību, nesāc!), apspriedām visādus sīkumus. Sapazinos ar viņas sīčiem un pašreizējo vīru, uzzināju par viņas priekiem un bēdām, tādā garā. Viņa man stāstīja, kā kaut kāda sīkā padla iefīrējusies viņas darbavietā par piemājas sētnieci un kā viņai tagad ir pagrūti atrast normālu darbu - lai gan Ļuda nenoskuma, uzpīpēja kādam nostreļītu cigareti un paceltu galvu soļoja tālāk. Sievietes liktens ir mīlēt un ciest, un Ļudai katrā ziņā bija mīlas pilna sirds.

Tā nu mēs runājām, un viņa tā starp citu izmeta vēl vienu savu bēdu - kā viņai bijis jāmaina dzīvokļa logi un cik neticami dārgi tas maksājis, veselus trīssimt latus. Es tobrīd, laukā ejot, biju uzvilcis mētelīti, kas maksāja apmēram tik, cik viņas logi. Tas, protams, man netraucēja saprotoši māt ar galvu un piebilst, jā, jā, skarbi, liela nauda -- lai gan man tolaik tā liela nauda nebija.

Jo viss ir visnotaļ relatīvi. Nav vienas tādas summas, kas visiem liekas liela vai maza. Katram cilvēkam ir summa, ko viņš var iztērēt nedomājot -- tā viņa apziņā nav nauda. Tad ir nauda, kas jau ir lielāka summa, bet ne tāda, ko nevarētu iztērēt pēkšņam pirkumam. Ir nauda, ko var iztērēt, bet tad atlikušo mēnesi būs jāknapinās. Ir summa, ko var sakrāt dažu mēnešu laikā. Un ir neticami liela nauda, ar kuru pietiktu ļoti ilgam laikam.

Es pats pavisam nesen biju bijis Ļudas līmenī. Man nauda nebija lats, desmit latus es varētu iztērēt par glaunāku vīna pudeli, pēc kādu piecdesmit latu iztērēšanas atlikušo mēnesi būtu jāknapinās, bet dažu mēnešu laikā varētu sakrāt divus simtus. Tobrīd jau viss bija drusciņ pabīdījies par apmēram vienu kārtu: nauda nebija desmit lati, simts latus varētu iztērēt par glaunām tupelēm, pēc pieciem simtiem būtu jāknapinās mēnesi, bet dažos mēnešos varētu sakasīt divus tūkstošus.

Ziniet, palika vieglāk. Nu, es te domāju, ka es Nez Ko Esmu Sasniedzis un prātoju, vai nepalikt par augstprātīgu dirsienu, kas uz tiem, kas nav sasniegušies, skatās no augšas. Bet nē, pārgāja, es sapratu, ka nekā jau es neesmu sasniedzis, visas manas bēdas ir tādas pašas kā Ļudai, man vienkārši vajag vairāk naudas, lai tādas bēdas sasniegtu. Bet summa jau nemainās no saskaitāmo kārtības.

3:44pm: has been
ok, tad nu nevilksim garumā.

vopšem, aplam aizgrābjoši lasīt kaut kādas antīkas piezīmes, kuras tu esi sarakstījis pirms nez cik gadiem. varbūt ir tie izcilie čaļi (paldies andrim bērziņam par sen aizmirsta vārda atdzīvināšanu), kas kopš pamatskolas zinājuši, ko viņi grib, uz ko viņi iet un ko viņi beigās grib sasniegt. viņi atskatās uz lietām, un viņi sev apmierināti var pliķēt pa plecu, jā, biju nospraudis mērķi un skaidri redzu, kā es uz viņu aizgāju. apsveicu.

kad es atskatos uz lietām, es visu laiku cenšos saprast, huļiš es šitā darīju. ko es gribēju sasniegt un pierādīt ar to. un, protams, tagad gan es saprotu lietas un vairs tā nedarīšu. kā tad. pēc kādiem desmit gadiem es skatīšos uz to, ko sadarīju šodien, un gudrošu, a huļiš?

bet vienu lietu tomēr esmu pamanījis. visas šitās lietas, lai arī pilnīgi idiotiskas, tomēr ir bijušas lieliska izklaide un, lai ar kā būtu bijis, kaut kā tomēr ir bijis. vispār tā diezgan ar atvēzienu ir bijis. idiotisku atvēzienu, galīgi greizi un sajājot lietas līdz bezsamaņai - toties tā, ka pēc tam ir, ko atcerēties.

un ko tad vispār vēl vairāk var prasīt.

3:35pm: tuk tuk
Nākamgad varēšu svinēt šitai cibai desmit gadus. Pēdējais laiks sākt kaut ko rakstīt.