|
[04 Jun 2017|01:05pm] |
Atkal līdz rīta cēlienam sanāca palasīt, tik labi izplīsās, būs jādomā par guļammēbeles maiņu jaunajās mājās.
Tūlīt atkal uz galvas iekšā tajā nekad-nav-laika zaņķī. Vēl tikai jāizdomā, šovakar doties vai tomēr no rīta, bet labi, droši vien labāk šovakar, naktsmiega laiks pārbīdīts kaut kur uz rīta cēlienu un tā būs ērtāk.
Mana dzīve ir ļoti vienkārša un piezemēta. Un man pie dirsas par visu to murdēšanu un vārīšanos apkārt.
|
|
|
[04 Jun 2017|07:00pm] |
|
Atkal atskāršu, cik ļoti man patīk vērot aizmigušu cilvēku sejas. Viss vaigu saspringums ir atslābis; nav atvērto, dzīvo, zibšņojošo acu, tās un visa pārējā seja ir kaut kas pilnīgi pretišķīgs viens otram. Es varu rūpīgi izpētīt antropometriskās proporcijas, rētas, asimetriju, matu sakārtojumu. Nezinu, kāpēc tas liekas tik interesanti. Laikam ikdienā reti nākas cilvēkus redzēt aizmigušus. Vai mirušus (nesen). Kaut gan.. Nē, vispār nē. Visās miroņu sejās ir kaut kas pārāk līdzīgs, un tā ir nāve, nāve, kas pārmāc visu, visu pārējo, tā ir dominanta, bet dzīvajo sejās tādas dominances nav. Nav tā nāve miegamāsa, miegs ir savādāka, kailāka, neapzinātāka, bet esības, nevis nebūtības forma.
|
|
|
[04 Jun 2017|10:21pm] |
| [ |
music |
| |
Daemonia Nymphe |
] |
Mājās auksti, kaut kādi piderasi aizkrāmējuši manam šķūnim priekšā savus jobanos dēļus, pie pēdējām naudas paliekām atskāršu, cik nekaunīgas cenas patiesībā ir vistuvāk mājai esošajā, nožēlojamajā, smirdošajā bodītē, ir aizmirsts, ka ir taču vēl jāmazgā drēbes, esmu dusmīgs par šiem un visiem citiem sīkumiem kopā, es zinu, tas pāries, bet papriekš vajag par to uzrakstīt un beidzot sākt kaut ko darīt pa māju, lai nenāktos par to visu domāt atkal un no jauna.
|
|