|
[23 May 2017|12:14pm] |
| [ |
music |
| |
compagnie atirdel |
] |
Četri vai pat pieci sapņa cēlieni. Interesantākais bija par cilvēku, kurš bija piedzēries radioaktīvu spirtu, jūdzoties nost, es tur neko nevarēju līdzēt, jo bija pārņemts ar sevi; par slepkavību, ko par mata tiesu izdevies noslēpt un likvidēt visas pēdas. Tur bija daudz veiksmes.
Viss tagad tā, kā parasti vai pat labāk.
Kur ir tie, kurus neredzu? Man gan šķiet, viņi maskējas aiz ikdienišķuma sejas un izskata.
|
|
|
[23 May 2017|09:39pm] |
Tā vien liekas, ka viss manā īpašumā esošais tur ir nonācis, lai paliktu neizmantots. Tas tur ir nonācis, lai būtu piepildīta šī iluzorā sajūta, ka tam tur ir jābūt. Es nerunāju par tīri materiālām lietām, bet vispār arī par tām. Droši vien tas nav nekas unikāls. Tomēr gribētos par to padomāt mazliet vairāk, iekams kaut ko no tā visa pazaudēju. Bet varbūt nav vērts, ja jau sajūta tikai izskatījās īsta. Vai varbūt tā arī ir visa tā jēga - pa ceļam uz aizmirstības robežu iegūt un atkal ļaut pazaudēt kārtējo objektu, lai saprastu, ka tas nav nekā sevišķa vērts.
Debesis no jūras puses top dzidras, valsts kancelejas apstādījumos iemesta nesaplēsta stikla alus glāze, pie netālās baznīcas uzstājas kaut kāds krievs. Blakus klausās baznīcēni un bomži.
Rīt varbūt turpinājums, šoreiz jau mugurpuses. Esmu nokāpis no korķa un tagad varēšu pievērsties tam un vēl citam visam, kādu laiku, nezinu, nedēļu, mēnesi, bet būs miers.
|
|