|
Daži cilvēki ar laiku paliek interesantāki. Tagad pavisam noteikti. Nevar jau allaž malt vienu un to pašu, tur jābūt attīstībai, kas laikam arī turpinās, pieņemu, tur darbs iesaistīts. Nav tur tā atvergošana, kas iepriekš bij, droši vien tad arī motivācija uzrodas.
Tika mērots ceļš uz netālo pludmali. Kad tur biju? Pirms kāda gada, varbūt vairāk. Jārokas vecos ierakstos, bet tas pat tomēr nav svarīgi. Savādāk nekā vienam, tomēr sapratu, ka mežā ir patīkamāk, nekā pie vienveidīga, pat vienmuļa ūdens klaja pie kājām, šur tur iekaisīti staigātāji un skrienoši ļautiņi, kas pārvietojas šurpu turpu, pāris nūdelisti, kas paslēpušies kāpā, paisuma sanesas, kas ir un paliek tādas, kā arvien.
Pirmā dienas puse bija mokoša, es teicu, laikapstākļi laikam vainīgi. Pēc stundas atnākušā darbabiedra sviedraini spodrajā sejā atspoguļojās tas pats nogurums, vēl kaut kas nenosakāms, man liekas, tā paliek tāda kā tabu tēma, es droši vien arī sāktu nogurt no dzirdētā, kas nemainās. Klusēt ir vieglāk, tas viss paliek vieglāk paciešams, ja nepārdalīts.
Ja šonakt varētu aizmigt, būtu ahujenna, bet ja nesanāks, laikam vēlāk iešu kaut kur vazāties, ļaujoties pēcdropes rezignācijai un restaurācijai.
Dzīvokli kārtošu rīt, tas labāk veicas dienas gaismā.
|