24.5.24 14:51 - Neiesvītrots
Ir tikai tas ko varam, pamanams ja daram. Ir tikai tas bez cita. Mirkļu nebeidzamā rita. Un tagad, tieši tagad. Mirklis šis ne par velti Tev dots. Neiesvītrots.
24.5.24 09:04 - Darīt
Tu skumsti jau pirms laika, es arī. Par šķiršanos, kas tikai vēl būs. Bet kaut kas mums sirdī paliek. Lai laiks un vieta pat nešķirtu mūs. Darīt un un rīt varbūt mirklis par mūžību kļūs.
23.5.24 11:01 - Dzīs
Tavs acu skats un mats, kas ielipis manā bārdā. Līdz galam nepateiktie vārdi, kas ārda. Es slēpjos, Tu mazliet slēpies līdz. Bet drīz. Vēl mazliet, mazliet.. Uzdīgs kāds mirklis īsts. Rīt, parīt, varbūt, aizparīt. Izaudzēt to līdz viss dzīs.
22.5.24 13:35 - Buras
Ierauj Klonazepāmu šie saka, nespruks ārā pa kaklu vairs sirts. Es tāds stāvu frakā, ceturo reizi sirdi atpakaļ iebāzis greizi. Un domāju, labāk bija jāvelk jaka. Nu un vel mēs varam tur no bāriņa augšgala to sarkano ripu. Pie viena nesaķersi div gadi gripu. Bārmenes baltos uzsvārčos sasmaidas un izsniedz man saujā šaibas. Skatos uz viņām un ūdeni - baigi raibas. Kādu ūdeni, lapbāk balto raut virsū, lai izdedzina trubas.
Mazugadīgas trīstūrainas buras.
22.5.24 09:33 - *
Caur rīta miglu un dūmiem redzu Tavu seju. Mazliet izplūdušu. Pat tur, kur ne eju. Caur miglu jūtu rasas pieskārienu tvirtu. Pat tad, ja pēcpusdienā airu laivu irtu. Caur dūmiem tumšā naktī jūtu smaržu Tavu. Pat tad, ka Tu lido prom pār Vezuva lavu.
Vienalga, sajūtu to Tavu.
22.5.24 07:38 - Nesaiet.
Ķīmiskais miegs iziet no smadzeņu šūnām. Nesaiet guļot uz akmeņiem, kas pēc skata līdzīgas dūnām. Mākslīgi smaidi, sveicieni, small talk. Nekad netiks līdz Tavām acīm brūnām. Sinapses, kas nedarbojas. Un kādēļ gan. Apaugušas sūnām.
Tā ir, kad nesaiet.
21.5.24 11:46 - Narkaloģiski motivēts
Simt septiņdesmt pieci grami. Divas ar pusi stundas līdz trīs. Man nulle. Bet tad kad atlaiž mazliet dulli. Tev vajag par maz, man par daudz. Puse grama kad audz. Otru pusi vairs nevajag, kad ātros sauc. Tad vairs nelīdz adrenalīns un ir skumji. Par daudz baltā. Dumji.
20.5.24 12:56 - Dot
Sapist sevi pašam, dot, bet nepiedot. Saslēgt važās, palaist brīvi, neatdot. Garām slīdošam skatienam Tavam. Nemelot. Ar atvērtām acīm. Laimi nosapņot. Ļaut sirdspukstiem strauji aizjoņot. Melus sirds nesaprot. Asins spiediens, celiņš uz spoguļa viens. Nelietot. Vēnas tirpst. Un vaina nav Tevī. Pat ne sevī. Dot.
19.5.24 05:42 - 4am
Asvalts kas smaržo pēc lietus, cigarete. Tavu matu smarža, atmiņās, ne te. Kafija četros no rīta. Sajūta, kas uzzīmēta ar krītu. Nē, es nesāku tā katru savu rītu. Tikai šo, kad izlobu sirdi savu, konfekšu papīrīšos tītu. Tā truli, bez spīta, pa vienai kārtai, lobu, asfaltu no kaut kā sāpīgi tuva, bet pārāk spēcīgi ietīta. Pēc sešpatsmitās kārtas būs viņa, tava zelta atslēdziņa. Bet varbūt arī nebūs - velns viņu zina.
18.5.24 23:50 - Pirms pusnakts, mazliet
Kad parauj vaļā mazliet, to, kas tik ilgi bija ciet. Un vairs nezini, ko atstāt, ko izliet un kur tālāk iet. Domas neskrien, tās velkas lēni, mazliet, kad atrauj rētas, kuras vairs neaizvērt sev ciet. Kad parauj vaļā..
Un kā Tev, iet?
18.5.24 20:32 - Trīs
Trīs dienas un neviena nakts. Mīlestības, īstas, patiesas, brīvas. Tās trīs dienas, mazliet kautrīgas un stīvas. Pēc desmit gadiem. Trīs dienas - mīlestības. Trīs pieskārieni, trīs asaras un trīsas. Tik patiesas baltas un īstas. Sirds saraujas kamolā un pulsē, tās trīs būs par daudz, lai mulstu.
25.6.08 17:13 - Par četriem gadiem
2004-07-27 16:02:16
Lai būtu, lai dotu, lai justu, lai miera pilnībā zustu.
Vajag sitienu pa galvu ar alvas āmurīti glītu, ar lietus pili, ar dzīvu zivi.
Un tikai tamdēļ, lai gurdā nomiedzī nejauši nepazustu,
Tu būvē no siltām smiltīm savu sešstāvu iedomu pili.
Un šobrīd domāju tā pat, pat vēl vairāk kā tad.
10.6.08 11:39 - Par rītiem un vakariem
Skaisti rīti, kad tu celies saules apspīdēts un velies lieliem apaļiem un mīkstiem soļiem, dienas gaitās savās pa pilsētas siltajiem oļiem un tie vakari, kad neformāli sakari, jā, tā arī rodas jauni šitādi rakari. Līst deviņus mēnešus lieti, bet tad atkal saules apspīdēti rīti un nu, ceļamies kopā, mazgājam ģīmi un veļamies dienas gaitās apaļiem ratiem kurus pavada smaidošiem skatiem. Skaisti rīti.. un tie vakari..
23.4.08 15:43 - Par daļām
Ar pusi vien man nepietiek, ja tev kas tiek un man kas tiek, ar otru pusi ir bez gala, par daudz ja saule pat ir mana, ar piektdaļu ir baigā šaize, tad ātri metas vēdergraize. Nu, varbūt, trīs piektās būtu gana - pus diena tev un viena mana.
29.11.07 16:53 - Par saliekamības principiem
Cinisks romantiķis. Romantisks aprēķinātājs. Romantisks ciniķis, aprēķinātājs. Romantiski cinisks aprēķinātājs. Aprēķināts romantiķis, ciniķis. Ciniski aprēķināms romantiķis.
25.5.07 14:01 - Par sniegu, zin
Krunkaina zālīte saritinājusies glīti, piesnigusi, kamēr ārā saulaini rīti. Sniegpārslas līp pie kājām, bet nekūst, zāles stiebri ejot čaukst, bet nelūst. Tādas dīvainas pēcpustdienas, vakari un rīti, tu ņemies, rāpo, celies, vai krīti.
Es, neduros, ja nu vienīgi ar cirvīti un nšņaucu, pīpēt, gan pīpēju, jā, tas augstāk, par to vietu, kur pīpēju.
2.5.07 17:56 - Par pastiepšanos
Man ir sajūta, ka daudziem no mums vajadzētu aibraukt līdz vietai, kur doma iegūst skaidrību pār sajūtu, kur viss ir vienkārši, jo patiesībā viss ir pavisam vienkārši un paši mēs to tikai sarežģījam, viena alga uz Šrilanku, Parīzi, Londonu, Romu, jeb tepat līdz dzērienu veikalam, vai mola galam, meža malai, baltā pulverīša līnijas galam uz galda, vai citai debess malai, bet vajadzētu, vai kā, dažkārt, vajadzētu, ne visiem, bet daudziem, pa dārgo, pa lēto, bet tā, lai nav par velti grēkots. Un es zinu, tas ir visu mūsu spēkos. Jā, jā, arī Tavos un ne tikai svētkos.
13.4.07 21:12 - Par bāleliņiem
Bāleliņi zīmulīši drāžot galvas cepas glīši, bet pēc darba nepazīsi, darbi šamiem tādi īsi..
1.4.07 20:11 - Par svētajiem
Atrod savu svēto sevī un tu spēsi ne tikai labi atpūsties un baudīt visas cilvēces radītās indes, bet arī daudz darīt nežēlojot ne sevi, ne citus un mīlēt spēcīgi un līdz galam, nespējot ienīst to, kura netīrā zābaka purngals būs pēdējais, ko tu redzēsi savā dzīvē.
15.3.07 19:22 - Par gadalaikiem
Lūrot uz piemēsloto pagalmu no stāvā kāda septītā radās pārdoma manu izmežģīto smadzeņu kreisās puslodes divmiljonsešdesmitpiektajā šūnā.
Ir divi gadalaiki, kad varam pazavērties un novērtēt, kādi tad mēs patisībā esam, nu, teiksim kā sabiedrība. Viens ir rudens, kad nokrīt lapas un kļūst drēgns un tumšs, lāči un eži salien savās alās un aizbāž dibenus ar pērnās zāles vīkšķiem un paliek tikai tie, kuriem nepietiek vietas, tie kuri savā starpā rīvējas un drāžas, lai saglabātu ilūziju par siltumu.
Otrs gadalaiks ir pavasaris - pavasaros nokūst sniegs un atklājas prezervatīviem piemētātas mežmalas, čipsu pakām un izsmēķiem pārklāti apstādījumi, transmisīvās slimības, kāju sēnītes un citas jaukās lietas, kas ziemas laikā sadarītas.
Savkārt ziema un vasara, tās slēpj patiesos mēslus un liek atviegloti uzelpot. Rudeņi un pavasari ir gadalaiki bez dekorācijām.