kā reiz, pirms pāris gadiem, teica mans kaimiņš - puikas nedraudzējas ar meitenēm, ja viņiem pret tām nav kaut kādas slēptas "dabiskas tieksmes". toreiz man tas likās dumi, bet tagad saprotu, ka viņam taisnība.
un vēl es nesen sapratu, ka nav nekā nežēlīgāka kā prasīt, lai cilvēks, kas vēlas būt blkus, paliktu tikai draugs. labāk nemocīt un palaist, lai kā arī pašai pēc tam pietrūkst... ir, protams, arī puiši - draugi, bet tam vienmēr nāk līdzi kaut kāda aizlieguma un ilgu pieskaņa, kas rada to pievilkšanos savā starpā. tas viss ir reizē tik vienkārši un tik sarežģīti, bet ļoti, ļoti skaisti. :)


un vēl viena lieta, par kuru ieminos tikai tāpēc, ka piefiksēju šo tēmu iepriekšējos postos - skola. pirms pāris gadiem pati gandrīz pametu skolu pašā finiša taisnē. un iemesls laikam līdzīgs - tik pamatīgs klucis uz sirds, ka ne par ko citu negribas domāt (nezinu, kā Tev). man paveicās ar saprotošiem un pretimnākošiem skolotājiem, kas par mani tiešām satraucās un pēcāk palīdzēja. es to ļoti novērtēju, bet ir vērts saņemties un tomēr piespiest sevi uz turieni aiziet, jo ar katru dienu darbi iekavējas un iekrājas arvien vairāk, tāpēc atgriezties pie mācībām gribas arvien mazāk un mazāk.
pēcāk saprot, ka mammai/tētim/vecmāmiņai/vienalga, kam, bijusi taisnība - skolas laiks ir pats krāsainākais laiks dzīvē. lūdzu, nelaid to vējā.... negribu Tevi mācīt, bet par to ir vērts padomāt...

(Reply to this) (Thread)

Ar skolu ir viena neliela problēma, Man tik ļoti patīk mājas, ka es nevaru aiziet uz skolu. Tas ir smieklīgi, bet tā ir. :D
Bet nākamnedēļ es noteikti iešu uz skolu. Es jau gribu sevi piekaut iedomājoties par tiem parādiem, kas man ir sakrājušies. :D
kādas desmit ieksiates. Labi, ka nav jāmaksā par nokavētām ieskaitēm, citādāk es jau būtu bankrotējusi :D

Un par to vecāku taisnību es jau to esmu piedzīvojusi.
Agrāk, veselu mūžiību atpakaļ gāju mūzikas skolā, un pametu, jo man apnika, un pienāca trakie pusaudžu gadi, kad nu vismazāk gribējās vakaros sēdēt pie vijoles. Nomācījos 4 gadus un vnk aizgāju. Mamma neaizliedza, tikai teica, ka visdraņķīgākais, būs tā sajūta, ka pati pēc pāris gadiem nožēlošu. un tieši tā arī bija. apmēram pirms gada sāku domāt, cik gan stulbi, ka nepabeidzu.
Mammai vienmēr taisnība, un vispār cilvēkiem, kas vecāki par mani nereti ir taisnība - tā ir dzīves pieredze. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

omg.. :D
zini, ko!
es arī gāju mūzikas skolā un es arī mācījos vijoli spēlēt, un man pat ļoti labi sanāca. :D
nomācījos 7 gadus un pametu pēdējā semestrī. (beigās jau vairs tikai gāju pie učenītes spēlēt, visādus solfedžo apmeklēju periodiski, bet mūzikas literatūrā parādījos dažas reizes gadā. :D)
tas arī sakrīt ar manu bastošanas periodu skolā, kad es to iemācījos darīt 10. klasē. (smieklīgi, bet līdz 9. klasei es nebiju nobastojusi NEVIENU stundu. :D)
bet īstenībā es par to mūzikas skolu nenožēloju, jo pa retam man joprojām patīk paņemt savu vijoli un uzspēlēt. man pietiek ar to, ka es protu to darīt. tas, ka man nav papīra, nespēj atņemt man tos 7 gadus. :)


dīvinā kārtā man šausmīgi gribas Tev no visas sirds lūgt, lai Tu es uz skolu, mācies, priecājies, baudi to laiku, kamēr vēl ir. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, es arī sev to mēģinu lūgt.
Un es to noteikti darīšu, bet nu no otras puses - kad tad vēl es varēšu nobastot skolu? :D
tad kad būšu pabeigusi, tad vairs nebūs interesanti neiet :D
tapēc dažreiz jau var:D

(Reply to this) (Parent)