|
8. Mar 2008|06:38 |
kā reiz, pirms pāris gadiem, teica mans kaimiņš - puikas nedraudzējas ar meitenēm, ja viņiem pret tām nav kaut kādas slēptas "dabiskas tieksmes". toreiz man tas likās dumi, bet tagad saprotu, ka viņam taisnība.
un vēl es nesen sapratu, ka nav nekā nežēlīgāka kā prasīt, lai cilvēks, kas vēlas būt blkus, paliktu tikai draugs. labāk nemocīt un palaist, lai kā arī pašai pēc tam pietrūkst... ir, protams, arī puiši - draugi, bet tam vienmēr nāk līdzi kaut kāda aizlieguma un ilgu pieskaņa, kas rada to pievilkšanos savā starpā. tas viss ir reizē tik vienkārši un tik sarežģīti, bet ļoti, ļoti skaisti. :)
un vēl viena lieta, par kuru ieminos tikai tāpēc, ka piefiksēju šo tēmu iepriekšējos postos - skola. pirms pāris gadiem pati gandrīz pametu skolu pašā finiša taisnē. un iemesls laikam līdzīgs - tik pamatīgs klucis uz sirds, ka ne par ko citu negribas domāt (nezinu, kā Tev). man paveicās ar saprotošiem un pretimnākošiem skolotājiem, kas par mani tiešām satraucās un pēcāk palīdzēja. es to ļoti novērtēju, bet ir vērts saņemties un tomēr piespiest sevi uz turieni aiziet, jo ar katru dienu darbi iekavējas un iekrājas arvien vairāk, tāpēc atgriezties pie mācībām gribas arvien mazāk un mazāk.
pēcāk saprot, ka mammai/tētim/vecmāmiņai/vienalga, kam, bijusi taisnība - skolas laiks ir pats krāsainākais laiks dzīvē. lūdzu, nelaid to vējā.... negribu Tevi mācīt, bet par to ir vērts padomāt... |
|