meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

kamēr izveicu savu ever pirmo komūnu, sapisu savu cibu.
nu nekas, nāciet komūnēties ar mani un man nesāpēs, meibī.

mans komūns

turpceļā mani gandrīz saglaudīja norba - te atmiņā nozib grāmatas muguriņā 'labāk cienīga nāve, nekā necienīga dzīve', mhm, tas nu tagad būtu, ja.

tad jau par spīti vējam likās ka iet ļoti labi, iepatikās kaut kā steigties,
tā nu es braši minos pa trotuāri, priekšā kūņojās tantuks, tai pretim nāk sieviete ar bērnu ratiņiem. izvēlos nebiedēt jauno māmiņu un tanti apbraucu /bīstami/ tuvu sētai, tajā brīdī pa vārtiņiem, tik pat braši kā es minos, speras ārā jaunēklis.
bremzēju, protams, bet tur vairs nekas nebija glābjams, šķiet paspēju šo nolemtību saskatīt arī viņa acīs, kad velosipēda stūre jau triecās viņam ribās(au au au!), bet es laikam jau izveicu pašķību salto.

esmu iemācījusies krist, jau krītot paspēju nobļauties - es ļoti atvainojos! tad ērti piezemējos uz savas mīkstās pēcpuses, sapratusi, ka nāksies vien galvu atguldīt uz asfalta, visu spēku nosūtīju kājām, kuras tad arī sparīgi šāvās debesīs, kamēr galva asfaltu satika lēni un maigi kā tādu pēli.
paldies, čalim, ka bija saprotošs un laipns - abi svempāmies augšā ar aktīviem - jums viss kārtībā? sasmaidījāmies un gājām katrs uz savu pusi.
sirdsapziņu sāp un pašcieņa traumēta, bet citādāk viss vesels.

nu izņēmot kreisās rokas fakuci, ko jau pēčāk, taustot somā fotoaparatusu, uz kura kartējo reizi uzkritu, sagriezu ar žurnāļa malu. jej.
mājupceļā man pieglausties mēģināja autobuss, bet man tik nopakaļ puteja klijas, jo izrādījās, nopirkusi cauru paku.
mājās viss krīt un gāžas un nu jau liekas, ka nekas nemaz nav labi, bet vēl tik daudz kas jāpadara..nu vēliet man veiksmi un priecīgu sniegavīru velšanu pavasarī, mani raugi!

tik muļķīgi, ka izžautā veļa pati nevar paiet malā un pēčāk pakārties, kur tai piekarās.

eju es iekšā maksimā, pirms manis durvīs tirinās pārītis, laikam biju ļoti klusi un nemanāmi šamiem pielavījusies - čalis centās aiz sevis aizvērt durvis, kā rezultāta iegrābās mana manteļa pogās. samulsa tā ka aš vai roka nosarka..

nav spēka. kur spēks? gribas bezatbildīgu vasaru, sašļuks zaļā zālītē, samiegt acis un nebūt nevienam atbildi parādā.

vai piens ir vesels?

kad pie luksafora stāvot, pirmais ielu šķersot nolema suns, ar perifēro redzi man šķita, ka dara viņš to uz skrituļdēļa.

mani iepļaukāja apelsīns

lasīju rakstiņu par zirga desas ražošanu, fonā skanēja Portishead - The Rip par baltajiem zirgiem un maigumu.
zvaigznes!

es gribu minerālūdeni!

šorīt pamodos kādu cieši apskāvusi. izrādījās tā biju es pati.

tās atlaižu avīzītes rauj jumtu, pavej,  jauna delikatese
(nav gan diemžēl optima līnija ražojums, bet uzrunā, uzrunā)

ieslēdziet sauli!

akdies, beiodzot ir noticis, kas tik skaists, jāskrien uz bodi.
cento - optima līnija
1:0

vakariņas

fak snieg. joprojām ir ziema, tiešām, vēl ilgi?

šonakt sapņoju par cē vitamīnu, cik tematiski.
bija vēl visa kā daudz, bet to mans puņķainais prāts neatmin..

šodien redzēu vellapēdistu ar skaistu vellapēdu un vēl skaistāku suni. melnais, vilka lieluma suns skrēja saimniekam līdzi, tā vienkāršī bez siksnas, vējā, priekā plandošu mēli. ierāmēt un pie sienas!

ja fēns sāk kūpēt, tad tas beidzot ir miris?

šonakt biju misters bīns