meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

mijkrēslī (tas varētu pat būt miklkrēslis) sēžu un domāju - kāda dīvaina ēna skraida pa melno kompja miesu - tā pirmā pavasara mazmušiņa.
ou hepī dej, tad jau zalūts nav bijis velti.

manas bailes no veļas mašīnām, no tā ka jamās var uzlekt virsū, nemaz nav nepamatotas.
no vannasistabas atskan beidējoši blarkšķi, nuja, mana vašmašīna stāv pagriezusies ieslīpi, gluīž kā pozējot koķetam foto.
vienatnē veļu nemazgāšu, kurš izsauks ātros/gostbasterus?

kaut kur par tālu.

es nevaru pelnīt naudu ar to, ka viss ir slikti?

nu tātad, caur očku un nevērīgu aci - bet uzmanās, man būs raiba vasara - pirmais baterflajs fiksēts.
un vēl šodien man vārna gandrīz uzmeta uz galvas batonu. mantrausība nav draugs, vārnings tāds.

sēžu apenēs, ēdu skrumšķīšus un domāju, ka vajadzētu iziet lēnā un gorīgā pastaigā. jā.

sapuva gurķis. pa sektoriem un robiem. it kā kāds to būtu sitis.

otro reizi šodien pārlasos visādus citus vārdus par priecīgu. astrālās zīmes vai nomoda sapņi.
kas ar mani, kas ar mani?

sakratīju galvu, uznāca miegs.

nihilisms pret grīdu

kas ir tiem reklāmjaunēkļiem? divās nedēļās jau trešais, otrais pie durvīm un visi kā viens prasa kā es jūtos.
bļē, lieliski, tieši trinu nažus un pulēju žiletes, gribi ienākt un paplunčāties manās asinīs?
-jā, labprāt, bet vispirms pieslēgsim tev mūsu superpriecīgosupermega akcijas internetu!

bļe, nu, kur viņi saradušies, tak gadiem mierā dzīvoju, pat kartupeļus un jēzu neviens nav piedāvājs.
komunikācijas..

izrakt bedri zarā uz kura sēdi

bet vispār - kretīni nemirst.

no šodienas cirslītis nešaubās par jostu valkāšanas obligātumu, jo tad, kad tu ka lohs noplēs biksēm pogu, paliek kaut kas, kas notur tās uz tavas tizlās miesas..

tēvēšņēts - Atkal pieķer siera viltošanā
nu labi, ka neviltoja naudu!

nosalu. atkal/joprojām dzeru. dzīvoju pārliecībā, ka ir ceturdiena (lai gan izpildu visu, ko prasīja trešdiena).

kamēr izveicu savu ever pirmo komūnu, sapisu savu cibu.
nu nekas, nāciet komūnēties ar mani un man nesāpēs, meibī.

mans komūns

turpceļā mani gandrīz saglaudīja norba - te atmiņā nozib grāmatas muguriņā 'labāk cienīga nāve, nekā necienīga dzīve', mhm, tas nu tagad būtu, ja.

tad jau par spīti vējam likās ka iet ļoti labi, iepatikās kaut kā steigties,
tā nu es braši minos pa trotuāri, priekšā kūņojās tantuks, tai pretim nāk sieviete ar bērnu ratiņiem. izvēlos nebiedēt jauno māmiņu un tanti apbraucu /bīstami/ tuvu sētai, tajā brīdī pa vārtiņiem, tik pat braši kā es minos, speras ārā jaunēklis.
bremzēju, protams, bet tur vairs nekas nebija glābjams, šķiet paspēju šo nolemtību saskatīt arī viņa acīs, kad velosipēda stūre jau triecās viņam ribās(au au au!), bet es laikam jau izveicu pašķību salto.

esmu iemācījusies krist, jau krītot paspēju nobļauties - es ļoti atvainojos! tad ērti piezemējos uz savas mīkstās pēcpuses, sapratusi, ka nāksies vien galvu atguldīt uz asfalta, visu spēku nosūtīju kājām, kuras tad arī sparīgi šāvās debesīs, kamēr galva asfaltu satika lēni un maigi kā tādu pēli.
paldies, čalim, ka bija saprotošs un laipns - abi svempāmies augšā ar aktīviem - jums viss kārtībā? sasmaidījāmies un gājām katrs uz savu pusi.
sirdsapziņu sāp un pašcieņa traumēta, bet citādāk viss vesels.

nu izņēmot kreisās rokas fakuci, ko jau pēčāk, taustot somā fotoaparatusu, uz kura kartējo reizi uzkritu, sagriezu ar žurnāļa malu. jej.
mājupceļā man pieglausties mēģināja autobuss, bet man tik nopakaļ puteja klijas, jo izrādījās, nopirkusi cauru paku.
mājās viss krīt un gāžas un nu jau liekas, ka nekas nemaz nav labi, bet vēl tik daudz kas jāpadara..nu vēliet man veiksmi un priecīgu sniegavīru velšanu pavasarī, mani raugi!

tik muļķīgi, ka izžautā veļa pati nevar paiet malā un pēčāk pakārties, kur tai piekarās.

eju es iekšā maksimā, pirms manis durvīs tirinās pārītis, laikam biju ļoti klusi un nemanāmi šamiem pielavījusies - čalis centās aiz sevis aizvērt durvis, kā rezultāta iegrābās mana manteļa pogās. samulsa tā ka aš vai roka nosarka..