meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

Vai Tu zini, kā izpaužas mācīšana nogalināt?
Tiem jauniešiem, kam ir interese par tādām lietām, tas nav jāmāca. Skraida ar koka piščikiem (nu, mūsdienās jau laikam plastmasas) un viens otru "galina". Kam neinteresē, neies arī pie šitiem.
Bet labi, štrunts par bērniem, vēl var strīdēties, cik reāls mārketinga pasākums šitas ir, ja domā par nākotnes rekrūšiem.
Es nesen vienos svētkos gāju garām līdzīgai aktivitātei (tik tur to darīja zemeņsardze) - zini, kas bija pirmā doma? O, mēs vairs nekarojam ar 2. pasaules kara ieročiem! Respektīvi, mūsu armiju pārstāv zolīdi, pieklājīgi, labi ģērbti, labi bruņoti un spēcīgi vīri.
Kolorādosiem tik patīk internetos stāstīt, cik nu mūsu armija ir nekāda. Taisni otrādi, tik mazai valstij mums varbūt nav ideāla, bet ir laba armija. Un tā mazā drošības sajūta, kas rodas, ir laba un vajadzīga. Lai kvaukšķi iet tālāk un rej, cik viss ir slikti. Mūsu armijnieki formas tērpos nepeldās strūklakās, nesmēķē, ir stalti un spēcīgi, kā vīri, tā sievas - dabiski, ka bērnam rodas cieņa, bet tas jau laikam slikti?
Stipri šaubos, ka kāda bērna psihei nu ir nodarīts ļaunums, jo dabūjis stroķi paturēt. Ja ir, tad žēl, bet viņam ļaunumu noteikti nodara arī parasta akmens paņemšana rokā, kuru tūlīt var ar kaķeni iešaut pa kaķeni.

Ak jā. Un, pilnīgi iespējams, ka tai ielā dzīvo kāds armijnieks, kas kolēģus uz svētkiem sarunāja... Tur izsenis mitinājušās militāristu ģimenes (Kazarmu iela, Hospitālis arī bija kara slimnīca), arī tagad ir vairākas spēka struktūras tur apkārt... Nebūtu brīnums.