meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

šitas man neliek mieru. protams, cilvēks(un sieviete) ir jo savāds iestādījums, un ko tik nav gadījies iemīlēt. atbildi es sneidzo jau tajā komentārā, bet šovakar, salējusi sevī vīnu, mātes siltajaos apartamentos, izšķirojusi ģimenes lietas atkal, vēlreiz, pa jaunam, es varu tikai vēlreiz atdurites pret to pšau un pajautāt otrādi. daudz mazāk leģendu vēstī par dzērājsievu, kuru iemīl, maina, glābj, jo tā dzērājdūda ātri vien tiek pie bērna vai kā citādi nonāk sabiedrības rāmī; pamesta netiek iekārota atkārtoti vai tās iztamborētais gods, vai jaunlaulātais jaunais krievs to liedz. bet tad jau mēs varam jautāt tā pa žizņi, kas mums liek kādam pieķerties. tas drošvien būs savienots vājuma trauks pa kuru peld ilūzijas un gaidāmais miers. gaidas taču vispār ir daudz skaistākas par sakutiem, vai ne, tu, cibiņ, gaidi ziemassvētkus(vienalga vai patīk vai riebj), tas ir tik intriģējoši. un intriģējošāk par pašu mīlu(ou, raini nogrābsties), ir tā potenciālā dvesma, talantu šovs, adrenalīns, derības. kā smejies, ejam skolā, pelnam atzīmes, bet doktora grādu dabūn tikai fanātiķi.