no sākuma bija krūšturis
krietnu laiku lasīju no tepiķa labās un sliktās lāpām un šūnām adatīnes un lamājos - kaķ, ti ponimē, ka šitās var mums pakaļās sadurties un tad nevienam nebūs jautri?.. te tev nu bija, zvalstos naktī kā ņīļzigrs pa gultu un opā hopā, kas ieduras manā pēdā?.. spicais miedziņš, ai vud sei.
bet nu neko, esam dzīvi un netīri, vai tā ir duša, kas mani sauc?
ej labāk apmazgāties un nesmejies par citu skaudro sadzīvi.