apilis ar garu asti, mezgls krematorijai uz kakla
bet, ja ir jāiet un dzīvie nav piemēroti, tas ir pieņemams punkts un mērķis, un pat atskaite (uz kapiņiem bijām, tur lapiņas, zariņi, puķītes), citiem tie ir svētki un proza. man - atmaska.
un kur būtu jāskatās, kad tu tā viens stāvi pie mīļa kapa un runājies - uz leju, uz augšu, uz sevi?
hvz.
cik pieklājīgi uzvesties..nu mums nav spirķikbeņķīša - ko aizgāju, maldījusies, tur pat uz, rozēm rotātā, kapakmeņa piesēdos - tā drīkst, vai mans dibens zaimoja nāvi. es taču nezinu un nemāku šo kultūru.
bet tā tiešām man ir mistika - jūs meditējat, pietuvojaties kādam, aizejot uz kapiem vieni?
mm. bija un nebija stāsts par to. izdomā priekšmetu un pasaku tam. tici, drostaliņ, tici.
ka vējā šūpojas kadiķis, kas ar rādītāja pirkstu baksta tavā saknē, jo sakne ir aizvainojums un svešums, bode un bazārs, nes tik līdzi gaišai piemiņai.
Comments