meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

gaismiņai austot, manā miglainajā miteklī uzradās ciemiņš, pirmais šo pavasar - lapsene. un tam vajadzēja notikt gaismas ausmā, kad manā galvā mākonis griež karuseļus, bet kaķītī ar dubultu sparu pamostas mednieks..

neskaitiju, cik reizes manas nabaga iekšas nesaudzīgi skāra kaķa skrejas un cik, lapsenes tvarstīšanai par piemērotāko vietu tika uzskatīts spilvens vai tā tuvums, arī manas fasādes tuvums.

pierimās. tagad pamodos - lapsenes nav, nez, kur līķis, apēdis toč nav.
labrīt, valsts/

eju, ka es pa savu dzimto rajonu, pretīm nāk maznepareizzobaina kundze gaišā plašķī un paunu paunām(šķiet tajās ietilpa arī grābeklis vai vismaz kāts), paceļ pret mani roku un saka - cienītā, nu beidziet mani dancināt, desmit piecpadsmit lati par uzrunu..
tālāk neklausījos, bija bail no kāta un zobiem, a kas zi, varbūt viņa prezidenta runas sieva.