meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

kā pūķi mani no gultas izrāva ņikņums - nu tā, lai vai kā, bet uzrunāt uz jūs un jaukt man zapņus nav forši. bet ņikņums salija darbīgās ķetnās. bet hā te tev nu bija - izložņājusi sadarītā brīkšņus atduros pret briesmīgu skaņu, kas nozīme - nevienas šķēres man klātu nestāvēs un darbs paliek pusdarīts.
te tev nu bija, nu rokas pilnas aukstuma un ņiņums atkal velk savas lielās, smagās kājas uz fasādi.
fuju, fuju, uju.
izlīdīs, ka zabiedrībā, lai piešpļaunī to dvēselīti līdz galam.

aunot kājas[aunot]piedomāju pie piezīmētāja un piezīmētajs uzzīmējās - it kā paredzami, it kā nē.
nu neko - parunājām tādā gaidāmtelpas manierē.
atnācu mājās un samīļoju kaķi. nez ko viņš domā, kad atnāku mājās.

lai kā vai kā - iokastiņkungs šodienu man klāsija gadalaiku vientulības teoriju - nekas jauns, tikai mierinājumi - edzies, ziemā viss esot okēj urrā, jo ir ziema. pardončiki barončiki - ziemā okēj varbūt ir tikai estētika, kas lai arī kāds estēts nebūtu, nesilda manas salstošās miesas. ja nespēja pakustēt vēl parņemtu tikai ārā, bet trakākais aukstums ir mājās. vismaz zinu, ka ja mūžīgo vasaru slavina un sauc, tad aukstajai ziemai var dorš liet zamazgu spaini uz galvas un tu esi brīvs kā zīlīte atkusnī. jes.

tā arī nezinu - kur biju, ko darīju