atgriežoties pie maņu funkcionācijas
beidzot iegādāju žtepseli un nu varu atkal apgaismoties uz vella paraušanu. nopirku arī zpuldzi, tik advancēti, ka teju vai jābaidās, ka drīz nenopērku ūdens kloķi ar ko nomainīt plaķenes..
ā, ā, pareizi, šodien tak arī tralejbusā bija piedzīvojiens - jamais pilns, iekāpj sieviete ar mazu bērnu, ir brīva vieta "četriniekā" pie loga, māte aizstumj bērneli turp, sīkais paskatās un sāk kliegt, ka tur nevar sēdēt, jo tur pudele. nu neko abi stāv un līgojās. kad izkāpj sieviete, kas sdēja blakus tukšajai vietai, manai acij paveras starp beņķiem iemocīts tukš bamslis. māte gādībā, ne bez pūlēm, izvelk "garo" no beņķstarpas un ir nesapratnē - kur nu likt guvumu, zomā nebāzīs nav jau pašas mēsli, tā nu viņa pasvārstijās un pabāza tukšo pudeli zem beņķa.. māte un dēls mierpilni apsēdās.
kad es tiku pie brīva beņķa, man blakus sēdēja tipiska pendža, kur ik pa brīdim stresaini iekrampējās priekšā esošajā krēslā, kas visu laiku man radījua ilūziju, ka viņa grasās kāpt ārā un man jāsvempjas augšā, lai jamo palaistu. pieradu pie šitiem manevriem, iegrimu domās, pēkšņi blakus sēdētāja baksta pie pleca un ņirdzīgā tonī, norādot uz tralejbusa vidu, saka - skaties, reku šiem ratiņi un divi sīkie vēl kājās stāv, vot sadzemdējši! (bažīgi krata galvu, bet nezaudē izsmejošo toni) - tagad taču nevar, nav labs laiks!..
vēl tagad nezinu, ko man uz šo repliku vajadzēja atbildēt. vēlāk nopēlēju, ka daudzie bērni laikam ir manam paralēlklasniekam..nedomāju vis, viņš droši vien jamos nozadzis kaimiņiem, lai apmācītu fenderēšanā..
ā, ā, pareizi, šodien tak arī tralejbusā bija piedzīvojiens - jamais pilns, iekāpj sieviete ar mazu bērnu, ir brīva vieta "četriniekā" pie loga, māte aizstumj bērneli turp, sīkais paskatās un sāk kliegt, ka tur nevar sēdēt, jo tur pudele. nu neko abi stāv un līgojās. kad izkāpj sieviete, kas sdēja blakus tukšajai vietai, manai acij paveras starp beņķiem iemocīts tukš bamslis. māte gādībā, ne bez pūlēm, izvelk "garo" no beņķstarpas un ir nesapratnē - kur nu likt guvumu, zomā nebāzīs nav jau pašas mēsli, tā nu viņa pasvārstijās un pabāza tukšo pudeli zem beņķa.. māte un dēls mierpilni apsēdās.
kad es tiku pie brīva beņķa, man blakus sēdēja tipiska pendža, kur ik pa brīdim stresaini iekrampējās priekšā esošajā krēslā, kas visu laiku man radījua ilūziju, ka viņa grasās kāpt ārā un man jāsvempjas augšā, lai jamo palaistu. pieradu pie šitiem manevriem, iegrimu domās, pēkšņi blakus sēdētāja baksta pie pleca un ņirdzīgā tonī, norādot uz tralejbusa vidu, saka - skaties, reku šiem ratiņi un divi sīkie vēl kājās stāv, vot sadzemdējši! (bažīgi krata galvu, bet nezaudē izsmejošo toni) - tagad taču nevar, nav labs laiks!..
vēl tagad nezinu, ko man uz šo repliku vajadzēja atbildēt. vēlāk nopēlēju, ka daudzie bērni laikam ir manam paralēlklasniekam..nedomāju vis, viņš droši vien jamos nozadzis kaimiņiem, lai apmācītu fenderēšanā..