meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

tie, kas zina, kā es mīlēju bŗūnu krāsu, sapratīs jo labi.
parasta lieta(kā kamielis rasta) ir kreklu krīze(jo vasarā jo traki), lūk, šodien krīze sita vilni kulminējoši, bet tad skapis, kuru, domājos pazīstam un pārskatām, izspļāva svaigu, nevilktu, jaunu brūnu kreklu. kā? es varēju būt aizmirsusi, nu gluži nezinājusi šādu kreklu?
vai skapī manā dzīvo svētās zivas modes spura, kurai mana lupatlasība beidzot bija līdz zvīņai?

kāpēc mātēm par aštoņdesmit procentiem ir talants piezvanīt brīdī, kad cilvēks jau tā trin kilernazi un negtrib runāt, un tad uzdot tādus jautājumus - ko dari? ko ēd? ko vakar darīji? ko rīt darīsi? vai tad neiesi? kur tad neiesi? kā tad neiesi? kas tad aizgāja? ko tad darīsi? cik tad ilgi? kā tu vari? ko elpo? jums līst? mums spīd!
tad vēl jānosauc kādas milijōns flkšu zortes, no kurām neko nevar saprast un jāmēģina ticēt, ka tas viss ir fantastiš.
tā var aizadoptēties par bērnu kaut kam mazāk runājošam, šitā bojāt visus.
vai tad mātē pēc principa nevajadzētu būt iebūvētam kaut kādam radaram, kas attur no šādām situācijām? vai tas darbojas tieši pretēji.. man šodien ir tik daudz jautājumu!

lūk. - flokšainiem nav situācijas radara, ir tikai neizdibināma vainas apziņa.
ak, cik labi, ka cilvēkiem ir emocijas.
špļēbio, kur ir mans slapjais airis?[mans kā mani galvai paredzētais]

šī diena nav normāla, lai ar kādu lineālu godmanis mērītu.
man pulsē dibens. nevar sapras regeja ritmā vai vienkārši debīls.