meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

kāpēc mātēm par aštoņdesmit procentiem ir talants piezvanīt brīdī, kad cilvēks jau tā trin kilernazi un negtrib runāt, un tad uzdot tādus jautājumus - ko dari? ko ēd? ko vakar darīji? ko rīt darīsi? vai tad neiesi? kur tad neiesi? kā tad neiesi? kas tad aizgāja? ko tad darīsi? cik tad ilgi? kā tu vari? ko elpo? jums līst? mums spīd!
tad vēl jānosauc kādas milijōns flkšu zortes, no kurām neko nevar saprast un jāmēģina ticēt, ka tas viss ir fantastiš.
tā var aizadoptēties par bērnu kaut kam mazāk runājošam, šitā bojāt visus.
vai tad mātē pēc principa nevajadzētu būt iebūvētam kaut kādam radaram, kas attur no šādām situācijām? vai tas darbojas tieši pretēji.. man šodien ir tik daudz jautājumu!

lūk. - flokšainiem nav situācijas radara, ir tikai neizdibināma vainas apziņa.
ak, cik labi, ka cilvēkiem ir emocijas.
špļēbio, kur ir mans slapjais airis?[mans kā mani galvai paredzētais]