meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

šonakt pa sapņiem vairījos no grupņikpisiena [atcerēsimies - mani sapņi mēdz būt pravietiski - oj], un māte bija kļuvusi par buržuju, viņai bija šika villa, nāca glamūrīgi viesi, kurus viņa baroja ar medījumiem un citām delikatesēm, bet mums ar māsu kā sunīšiem, uz trepēm katliņā piedegušā, atstāja mannā putru, kuru tā arī neapēdām, jo nevarējām atrast vietu, kur mūs nepatriektu, lai mierīgi ieputrotu.
hou, bet štrunts ar sapņiem, pelēks cilvēks no virtuves pārbauda vai guli. es centīšos viņam neticēt un gulēt.
vēl varu atskaitīties, ka esmu kačogs un praktiskais latvietis un vispār pizdanā beibe[ar zeltainu iedegumu - hell jē seksī]

[ļoti iespējams, ka es tūlīt histēriski smiešos]

bija vērts kasīt pa māju sančikus, lai ietu uz veikalu pēc piena(kas ir pēdējā laika traka atkarība(pienu gribas vairāk kā alu)). izejot no dzimtā veikala ar pienu padusē, lielsaulesbriļains ōpis man izteica komentāru:
- ģevočka u vas klasnaja pričoska!
- paldies!
- vi sami pridumaļi?
- jā!
lepninājos, lai gan uz manas galvas nav nekā daudz ko izdomāt.
hī. ho.