meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

kaut kas jocīgs ir noticis ar miskastēm manā pagalmā. ierasto piecu/sešu musarņiku vietā tagad pagalmā gozējas veselas 16 tvertnes. nu šmucīgi gan mēs dzīvojam, varētu domāt, bet nē. daža klasiski zaļa, daža zila - papīram? šķirosim? hā - nekā. tīrākā konkurence, kauja un cīņa.


lūk, arī redzam - apjucis izmetējs pamet musarņiku lauku.
kurš uzvarēs šai karā - es ziņošu, tas ir mans pilsoņa pienākums
[tāpat kā lāpīties]

fakin dai gribas pastaigāties. bet nepatīk to darīt tā bezmērķīgi.
nenāk prātā neviens pie kā varētu aiziet, nez kādu grāmatiņu iedot vai ko jau.
rajoni arī ņeočiņ vilinoši.. kur lieksies, kur spruksi..galva jau ārā, ko es vēl ta tupu.

man nav abzalūti nekāda kapu fetiša. nav vispār emociju vai nostājas par tiem.
bet, ja ir jāiet un dzīvie nav piemēroti, tas ir pieņemams punkts un mērķis, un pat atskaite (uz kapiņiem bijām, tur lapiņas, zariņi, puķītes), citiem tie ir svētki un proza. man - atmaska.

un kur būtu jāskatās, kad tu tā viens stāvi pie mīļa kapa un runājies - uz leju, uz augšu, uz sevi?
hvz.
cik pieklājīgi uzvesties..nu mums nav spirķikbeņķīša - ko aizgāju, maldījusies, tur pat uz, rozēm rotātā, kapakmeņa piesēdos - tā drīkst, vai mans dibens zaimoja nāvi. es taču nezinu un nemāku šo kultūru.

bet tā tiešām man ir mistika - jūs meditējat, pietuvojaties kādam, aizejot uz kapiem vieni?
mm. bija un nebija stāsts par to. izdomā priekšmetu un pasaku tam. tici, drostaliņ, tici.
ka vējā šūpojas kadiķis, kas ar rādītāja pirkstu baksta tavā saknē, jo sakne ir aizvainojums un svešums, bode un bazārs, nes tik līdzi gaišai piemiņai.