meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

piecēlos slinka un nepareiza, uzvārīju olu - a kurš viņu ēdīs?
labi vēl, ka nesāku, piemēram, zupu vārīt vai neuzklāju galdu ar tējas servīzi astoņdesmit personām.
bet nu lai jau - zivs svētī ska un kaut kādi procesi atgriežas nomodā.

kur ir tā saulīte, kas silda un ar nesteidzīgu, tīkamu beztolku nogurdina. nogurina kā sazāģēta malka vai nokrāsota māja, nogurdina līdz vismīkstākajaij bezsamaņai.
aizdomas, ka vasara pilsētā ir izslaucījusi laukus un laukumus, un ka saulītē sēž tikai vārnu skaitītāji un tā pati saulīte, tik tā, kas iespīd pa logu kā ļauna karsējoša kārdinātāja.
pirkstiņu giljotīna.

plāniņa vidu putekļu sūcējs kā piemineklis manam slinkumam

bērnībā es zināju lērumu anikdōšu par čukču, tagad tā īsti nezinu nevienu.
pazīstu kult.kanonu, kas saka, ka anikdotes sūkā, citi atkal lieto gardu muti - nu ej nu saproti..
bet patiesībā par čukčām šovakaru nedomāju - domāju, diez kā es, kā veca gudra kaija, varētu sadlīt sievietes, protams, atrodot arī nišiņu sev. pagaidām jēdzīga koncepcija nav izstrādāta, lai gan skatoties ugunsgrēku un kobru bija daudz izejas materiāla.. ir jānoslīpē robežas, bet vispār kaut kāda teorija vīzmo..
ai, es vairs nekoncentrējos, es vēlāk rediģēšu, ticiet.

rediģējums - nu vopšem, esmu sisītis bez bārdas.