meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

rīts vispār tā mīlīgi sākas - kaimiņš foršais čakarē kāpņu telpas durvis, laipni mani sveicinot, sašutis stāsta, ka kāds laikam kaut ko lauzis, neveroties ciet. ou jā - tas ir ļoti interesanti.
ejam tālāk - veikalā darba ļaudis, jogurtu pilnām azotēm, steidzās un streso un strostē.
vēl tālāk bars jauniešu bznīcas pakājē prasa, kur tvaika iela un psihene - cik patīkami, laipnu pirkstu debesīs mahājoties viņus sūtīt uz šo sarķenes meku.
hi. ho

jau miljono reiz šodien kursēju uz piemājs veikalu pēc alus(kas nezkā! aijā! - izskatās pēc divi bamšļi) un beidzot veikals uz mani paskatījās nosodoši.
rindā pirms manis stāvēja milzīga kundze, sarkanā, sarkanā mētelī un pirka lielu, lielu trauku ar gaļu(viņas tiešām viena otrai piestāvēja) un šī kundze raidīja man un tad alum tik izsmeļošus un prātpilnus acu zibšņus.
es saņēmu smaidu(kā jaunai telei) un skatijos viņas gaļīgajās acīs, bet lielā sarkanā kundze i nesakaunējas.