music: oranžās brīvdienas
uz rudens pusi bija tāda diena,
kad dziedot dziesmiņas un caur brilli smīnot, linkona mugurā ripoju ģēlās uz rīgu.
nu neko viss zolīdi un saulaini, kad pie ozolaines no mājuvidus izlien milzu suns,
rej mani nost un grib arī kost. es, caur dziesmu, kliedzu viņam - ej nost, nevajag kost, es jau braucu prom.
nu atkāpās, fuh un miers.
tā nu vēl ilgi es tai vietai ar šaubu/baili braucu garām, bet suni nesatiku.
nu pavasarī to i neatcerējos.
līdz šim vakaram.
ibio, tas lops atkal bija tik fantastisks, ka vel labu strēķi streikoja sirde un ļodzījās kājas.
varēšu atkal visu vasaru baidīties, jāes.