kad burti, kad kājas virsū krīt
bet vispār man allažiņām patikusies pētniecība.
nu ne jau akadēmiskā, protams, bet .. ese i nezine kā to saukt.
kaut kāda liriskā, štoļi.
nu votiņās un es te pačku kratot domāju -
mok jāpabeidz lietas(vislabāk mirt svētdienā - no no no)
un jābrauc kaut kur dziļā vienatnē draudzēties ar dabu.
nu un tad es varētu būt tāda, piemēram, zaļās lejas saikne.
visi jūs brauktu pie manis pēc dziedības, vecu burtnīcu skrandiņām zobos,
es tikai paskatītos un visi veseli, sprauni un laimīgi(nu gluži kā tad kad to kūti uzceļ).
jā, vien pļēguri man neies pie sirds - es ar viņiem allaž aizballētos.
bet vilis daudziņš tad jau būs tik sirms,
ka mono lugu par mani taisīs viņa mazdēli.
hā hā.
ā, jā, jā - vēl es kultivēšu visādas foršās zālītes, kas dod veselību un rāda rōzā riņķus.
Redzi, jebkuram viedajam vajag tādu muļķīgu pagātni. Lai tagadējais viedums un apskaidrība labāk kontrastē un režisierim būtu ko uzvest.
Ar zālītēm, mēnesnīcām un dabas balsīm vien tas projekts neies. Te vajag labu menedžmentu.
nu es iešu pa jaunu, alternatīvu taku un tas ja vecās hipijtantes man neticēs tas tā, būs sava publika un prieki.
Bet es jau neko. Man jau vajag karbonādi.
nu labi, tad es meklēšu gaļas āmuru.