meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

delīrijs zem deķīša, apgūlis mani tik privātīpašnieciski,
sak - mana kāja, mana kāja. es kožu, es ķeru, man sper, man iet, man atnes.
nu susļik, garmonija.
kotlete tev ribās, ko vēl tev gribās.
tak jau.

var jums pajautāt - es neiznu kā jums ar kasti attiecības, bet pasakiet, lūdzu, kas normundam rutulim mugurā?
nu kur tieši tādas lietas rodas un uz kādiem lediem tu slīdi, kad tas nonāk uz tevis.

bet vsipār es te sēžu un domāju kreisās domas -
es gribu uzadīt džemperi.
tas galīgi nav reāli, nu reālāk kā šalli, jo tur dikti var redzēt, ka taisni es nemāku
(principā jau neko šai dzīvē - ne noiet, ne nodziedāt).
vot, bet mincīt, kad mums būs kamīns, tu man ieliksi rokās adatas un telefongrāmatu
atšķirtu anonīmajos a. un kontrolpogu - zvans mammai.

ai, svētdiena.