meibī jes, meibī nov, meibī sapnis ai dont nov

un vēl bez bezsakarīgi gariem sapņiem, kur tiek precinātas šalles un apbrīnoti kapi,
šī slimošana izsauc nostaļģiskas atmiņas par slimošanu bērnībā(protmas, tolaik aiz loga bija kārtīgs sniegs, kas garantēja vismaz vienu nodarbi - es stundām ilgi varēju lupīt kā snieg).
gadijās jautras slimošans, mani izklaidēt nāca vecāmāte, viņa ar, ziniet, bija jautra dāma. viss ko vien vari iztēloties tika pārvērsts par atrakciju, es izdomāju viltīgus pārbaudījumus viņai un viņa man mācīja viltīgas rotaļas.
varbūt tieši tas cik sirsnīgi mēs smējāmies palīdzēja man atlabt.

otra nostaļģija ir bobslejs vai vienalga kurš no tiem, kuri šļūc pa to trubu.
ar vecotēvu mēs mēdzām bērnībā skatīties bobslejus un visu dikti gudri apspriedām un komentējām, tas bija baigi jauki un man tagad tā gribētos, lai rāda kādu bobsleju!..

vispār slimot bērnībā.
kas tagad tādu vecu kraņu izklaidēs.