a.m.a-zone

man riktīgi neinteresē šis gads. man nav nekādas intereses domāt par kopsavilkumu aizgājušajam gadam vai klausīties citu cilvēku pārdomas par to, ko tad šis maģiskais (drātētais) 2013. gads ir nesis. bleh

vienīgi ceru, ka drīz būs 00:00 un varēs turpināt dzīvot kā ierasts.

bet es tiešām negribu vairs iet uz to darbu. tas mani dzen depresijā. man vajag jaunu darbu, beidzot kādu mierīgu, vienmērīgu, bez pārlieku spēcīgas kontaktēšanās ar cilvēkiem. tas darbs mani nogurdina, izjāj smadzenes.
labi, gan jau. vēl dažas dienas ir, lai kaut ko izdomātu.
labi būtu, ja kaut kas nokristu no gaisa. piemēram, mežs pilsētas vietā.

es ļoti gribu būt viņam šobrīd blakus, bet to es viņam neteikšu.
man vispār ļoti nepatīk būt vienai, bet to es arī viņam neteikšu.

bet varbūt arī patīk. lūk, tā arī tā lieta, ko vēlos sevī izķidāt, es neko nezinu par sevi. kas man labāk patīk ilgtermiņā?
esmu tik daudz sevi analizējusi, ka spēju aptvert tikai to daļu, kura notiek šeit un tagad, bet nav nekādas tālāk ejošas konkrētības.
ai

labi, tagad domas ir izskaitļojušās. aptumsums piepildījies ar pūkainām spalvām, šokolāde silda punci.
nekas vairs nav jāmet ārā, visam ir ļauts pieskarties.
šovakar toties paēdīšu kaut kur ārpuss mājām un, tad drusku padzeršos Sātana dziru. tā, jo es varu.

kaut man vairs nekad nebūtu jāiet atpakaļ uz darbu.

vakar nokļuvu savā sen aizmirstā zempaziņas laukā.
aizrunājāmies par akmens laikemtu un pirmajiem cilvēkiem ,tik tālu, ka iekšēji bija sajūta it kā mans prāts būtu spilgti sarkans saulriets, kurš noslīd gar acu plakstiņiem tā, ka tiešī vienīgi un tikai man persnoīgi, aizsedzot balto sienu, tumši zilo logu, nakts gaismas, visu pārvēršot par pirmo saulrietu uz planētas Zeme.

tikai tagad salīdzinot ar to, ko izjutu, šorīt manas domas ir sapuvušas melones ar tārpu pildījumu - vajadzētu mest ārā, bet baill pieskarties...

ja tu stāvi meža vidū, ir savās plaukstās jāsatver gaiss, kuru elpojat kopā ar kokiem.
tās ir zemes ietilpīgākās plaušas,
labākās dabīgās zāles.
 varbūt arī jūra ziemā uzsūc tavu žulti, izskalo un aizvelk kaut kur prom, kur nevienam tā nav vajadzīga.

tad tu vari staigāt apkārt tāds nonchalant , es te vienkārši esmu un tas ir tas, kas man ir
- tās ir kājas un es eju,
- tās ir acis un es redzu,
- tie ir pirksti un es satveru,
- tās ir ausis un es dzirdu
- un es esmu.