a.m.a-zone

izdzēsos no soc. portāliem, cerībā, ka varbūt šeit sākšu ko vairāk rakstīt.
jo tas viss ir kļuvis par sakausētu bezsakaru.
līst kā karsti sveķi pāri cilvēku smadzenēm, virtuāli tās bezmērķīgi kausējot kopā.

naktī grūdos virsū vienam pēc otra - tumšam melnaholiskam sapnim.
kāds tika nošauts.
nākamajā skrēju ar savu melno kaķi un balto riteni cauri tumšām vecrīgas ielām.
pārējie ir vienkārši atstājuši pēcgaršu.

veikalā norēķinājos ar 6,66 ,bet pirku tikai dārzeņus un augļus, apsolu, vairs nekādas Sātana dziras.

Uzrakstīju Londonā uz ēkas sienas ar pildspalvu "лох" un palika vieglāk.

Ir svetdienas rits.
Pagaidiet, nee, ir pirmdienas rits.
Nee, atvainojiet, madam, ir otrdiena. Un vairs nav rits.

Ugunosana ir norimusi lidz ar veju un brokastu asinainas merijas, miermiligi iztuksotas.
Laiks mazgat drebes, traukus un sejas, berni. Laiks mosties un elpot. Buchos muchos.

Man agrāk bija tāds viens agresīvs draudziņš, kurš bieži negribēja mani laist vaļā.
Un tajā parkā, kurā bieži tusējām, bieži arī strīdējāmies. Tā vienu dienu gribēju, lai viņš atšujas no manis, bet šis tikai stāv priekšā, drosmīgi satvēris manus elkoņus un rāda, cik stiprs. Bet es viņam skaļā balsī saku "laid mani vaļā, lops tāds" (nu tas tāds riktīgs Miera ielas ķīviņš) un tad pēkšņi uzrodas būdīgs vīrietis, kurš viņam draudīgi saka "Palaid vaļā meiteni, muļķi!" un neilgi pēc tam, no blakus taciņas, kāda veca kundzīte "Kauna vispār nav puisim?! Palaid taču viņu!". Un viņš, kā jau normāls mīzējs un mutes brāķētājs, paklausa viņiem, bet es ar paceltu galvu aizgāju pie savām druškām paņirgāties par draudziņu.

Un šovakar, to atceroties, sajutu tādu patīkamu maigumu iekšā, pret visiem tiem svešajiem, kuri mani aizstāvējuši uz ielas.

te kāds vispār seko tam ,ko rakstu?