a.m.a-zone - No vakardienas.

Es nezinu, cik tālu es dzīvē tikšu. Man šķiet, ka diezgan. Esmu jau tagad pagājusi labus soļus uz priekšu, kādus 5 vismaz. Un pirmo reizi dzīvē ir izteikta sajūta, ka viss, kas notiek ir ķēdes posms. Chain reaction.
Bet, man vienalga ir fuckin baill no nākotnes. Es varētu stundām slēpties zem segas un izraudāt visas acis par to, ka ne viss notiek tā kā es vēlos. Jo man ir sassodīti liels Ego. Un mēs esam labākie draugi un mums abiem ļoti patīk, kad viss notiek tā kā to gribam un esam iedomājušies. Tikai ne vienmēr gribas pielietot savus spēciņus.
Lai gan ir viegli iedomāties, cik daudz tāds Ego var palīdzēt paveikt. Domāju, ka tā arī Hitlers atguvās pēc neveiksmēm mākslas skolās, lai pēc tam kļūtu par Fuhrer.
Nē, nav tā, ka es gribu izgāzties mākslas skolā un tad nošaut daudz ebrejus un ienīst vispār kādu rasi. Bet es domāju, ka var daudz paveikt, ja izmanto savu Ego. Nu visam ir robeža, ofcourse.
Un vēl der atcerēties, ka tas ir jaizmanto arī pašam pret sevi, ne tikai likt apkārtējiem noprast - jā, es to gribu, TAGAD - ,bet arī sev teikt, ka nepieļausi tādu marazmu kā slinkošanu vai čīkstēšanu.
Jo nākotni ir Liela Lieta. Nākotne ir jālolo.
Kam citam, tad tu dzīvo, ja ne, lai uzzinātu, kas notiks tālāk?