030104
3rd. Jan, 2014 | 06:28 pm
music: gaujas čalas
man ļoti patīk justies šādi ārpus pasaulē notiekoša. ar pasauli domāju ar to, mazumiņu, kas notiek man apkārt tieši šajā brīdī. kad piepildās bārs pilns ar cilvēkiem, bet es sēžu tāda laimīga stūrī ar savu tēju un neliekos ne par vienu ne zini, jo man vienalga. man viss mazsvarīgais ir vienaldzīgs un nozīmīgais mazsvarīgs. jo es joprojām esmu kaut kur šeit, kaut kur tepat stūrī pustumsā un laimīga no tā, ka jūtos brīvāk nekā 3 dienas atpakaļ.
kaut arī tā minimālā baile iekšā ir par to, ka aiziešu rīt naktī uz darbu un viss sāksies no sākuma. es nezinu kā lai sevi norobežoja no tā, kas tur notiek, kādi ir tie kolēģi un cik ļoti man viņi riebjas.
kāds no jums miljoniem noteikti ir bijis tādā situācijā, kad darbs puslīdz apmierina un ir plāns tajā noturēties vēl kādu laiku, tikai riebjas kolēģi un daļēji darba grafiks, ka pēc tam vajag vismaz 3 dienas pilnīga miera un klusuma, lai tiktu ārā no tā burbuļūdeņa.
kaut arī tā minimālā baile iekšā ir par to, ka aiziešu rīt naktī uz darbu un viss sāksies no sākuma. es nezinu kā lai sevi norobežoja no tā, kas tur notiek, kādi ir tie kolēģi un cik ļoti man viņi riebjas.
kāds no jums miljoniem noteikti ir bijis tādā situācijā, kad darbs puslīdz apmierina un ir plāns tajā noturēties vēl kādu laiku, tikai riebjas kolēģi un daļēji darba grafiks, ka pēc tam vajag vismaz 3 dienas pilnīga miera un klusuma, lai tiktu ārā no tā burbuļūdeņa.
Link | Piepildi | Add to Memories
#
3rd. Jan, 2014 | 06:35 pm
music: gaujā viņi vairojas
es to piedzīvoju tā kā tādu kultūršoku. maza bērna atklāsme, ka pasaulē pastāv ļaunums un nežēlība. tikai šis ļaunums nav tas, karš kurš notiek tūkstošiem kilometru attālumā, bet gan tas karš, kurš notiek tepat darbā tavā klātbūtnē.
tas ir tā it kā tevi konkrēti bombardētu ar visiem sūdiem, kas šīm nelaimes čupiņām ir sakrājušies iekšās. un man jau tie neinteresē, man tie sūdi ir tā kā tiešām sūdi, noskalot podā un aizmirst, bet viņi tikai lej un lej visu laiku virsū, ka viss sāk pludot un vairs nav kalnu uz kuriem pakāpties, jo tie arī jau tiek noslīcināti tajā mēslu jūrā, kura plūst ārā no viņu neapmierinātības par "sistēmu", par bērniem, dzīvi, apkārtējiem.
tie ir tie cilvēki, kuri uzskata, ka vienīgais veids kā izdzīvot šajā "skarbajā" pasaulē ir nošaujot visu labo, kas ir apkārtējos. jo "spēcīgākais uzvar", bet sūds jau ir tāds, ka viņi paši to pasauli padara skarbu un tad tas sanāk kā tāds bezjēdzīgs, gremdējošs kāmja ritenis un jo sparīgāk griež, jo vairāk nogurst, tikai nekur netiek.
----
ja nu kāds šo arī izlasīja, - tā ir ļoti personīga žults, kura mazliet nomierinās, kad es nospiežu "update journal"
tas ir tā it kā tevi konkrēti bombardētu ar visiem sūdiem, kas šīm nelaimes čupiņām ir sakrājušies iekšās. un man jau tie neinteresē, man tie sūdi ir tā kā tiešām sūdi, noskalot podā un aizmirst, bet viņi tikai lej un lej visu laiku virsū, ka viss sāk pludot un vairs nav kalnu uz kuriem pakāpties, jo tie arī jau tiek noslīcināti tajā mēslu jūrā, kura plūst ārā no viņu neapmierinātības par "sistēmu", par bērniem, dzīvi, apkārtējiem.
tie ir tie cilvēki, kuri uzskata, ka vienīgais veids kā izdzīvot šajā "skarbajā" pasaulē ir nošaujot visu labo, kas ir apkārtējos. jo "spēcīgākais uzvar", bet sūds jau ir tāds, ka viņi paši to pasauli padara skarbu un tad tas sanāk kā tāds bezjēdzīgs, gremdējošs kāmja ritenis un jo sparīgāk griež, jo vairāk nogurst, tikai nekur netiek.
----
ja nu kāds šo arī izlasīja, - tā ir ļoti personīga žults, kura mazliet nomierinās, kad es nospiežu "update journal"