cukursēne
05 December 2011 @ 03:33 am
j for order  
ja tā vispārīgi padomā, tad es daudz, daudz labprātāk rakstu, nekā runāju (kas droši vien izklausās absurdi, ņemot vērā, cik daudz es parasti runāju visādās sociālās situācijās), jo tas ir vienkāršāk un nevar neko sajaukt (tas ir, sajaukto var paspēt izlabot, ierakstīt kaut ko iekavās, atgriezties pie pavediena, pat ja esi aizmaldījies kaut kur prom), un nav arī jāsatraucas.

man gribas pazīt cilvēkus, nevis ar viņiem iepazīties, tas ir pārāk sarežģīti un mulsinoši. man gribas, lai cilvēki pazīst mani, lai man nav ar viņiem jāiepazīstas, man ir bail.

gandrīz kā alessi's ark, tikai citādi,

i’m tired of walking this wire
it keeps me awake for heaven's sake
i wasn't made for this, girl
i feel lonely
people don’t seem to know me
like i want them to

why am i always kept away
from what i hold inside my heart


iespējams, kārtējā pārmaiņu nevēlēšanās manifestācija, tāpat kā nevēlēšanās ne iet gulēt, ne celties,
man gribas cilvēkus, bet negribas citus cilvēkus, gribas lai ir pierasti, lai cilvēki, ar kuriem veidoju kontaktus, jau no paša sākuma zina, ka es nemāku veikt small talk, ka es patiesībā esmu briesmīgi kautrīga un tāpēc bieži pārāk daudz dzeru, ka es esmu neveikla un uztraucos, kad runāju muļķības, un runāju muļķības, kad uztraucos, ka man ir grūti saņemties darīt lietas, ja man šķiet, ka to vajag tikai man, ka man ir dīvaina atmiņa un es bieži neatceros lietas, kas ir notikušas un dažreiz atceros lietas, kas nekad nav notikušas, man gribas, lai konkrētie cilvēki jau uzreiz zina, ka man gribas ar viņiem draudzēties, bet bieži vien nav ne jausmas, ko ar viņiem darīt, man gribas iet pa ielu vai ienākt telpās pie svešiniekiem, ar ko man būs jākomunicē, skaļi kliedzot, es tāda nemaz neesmu, es tāda nemaz neesmu, es patiesībā esmu jauks cilvēks, patiešām, es nezinu, kurš mani pataisīja šitādu neveiklu

pie loga milzīga mana ēna, krūts pa visu sienu
Tags: