otrā reize šajā gadā, kad kāda grāmata (fragments tajā, nevis grāmata kopumā) mani šokē tā, ka es nespēju uzreiz turpināt lasīt, ka grāmata jānoliek malā un, blenžot sienā, jāmēģina saprast, vai tiešām es izlasīju to, ko izlasīju

var apskatīties kādu daļu no manu neveiklo rociņu un prastā ziepjutrauka sadarbībā uzņemtajām bildēm:
1
2
3
4

bildes galīgi neatspoguļo turienes īsteno episkumu, goda vārds.

es šodien redzēju vali okeāna līcī. viņš gan nebija pārāk ļoti liels.

es šodien biju uz ledāja. brīdī, kad bija jāsāk kāpt lejup, man gribējās darīt kā maziem, niķīgiem bērniem, krist zemē uz vēdera, spārdīties un vicināties ar rokām, un kliegt, ka es nekad, nekad neiešu projām

islande tiešām ir vieta, kur nekad* nav karsts, man šķiet, tāda gluži mana ideālā Lielo Džemperu zeme, kur šķietami pavasaris uzreiz pāriet rudenī bez vasaras svelmes






* - ar ļoti retiem izņēmumiem, piemēram, 1939.gadā konkrētā vietā

šonakt sapņoju, ka biju spoks. sākumā gan es to nezināju, biju tāda kā apjukusi kādā svešā pilsētā, zināju tikai to, ka esmu atbraukusi uz kāda cilvēka, kas man ir ļoti svarīgs, bērēm. vēlāk, kad sapratu, ka neviens mani neievēro, jo esmu spoks, apjautu arī, ka tās laikam bija manis pašas bēres. tad es satiku vienu vīrieti, kurš mani varēja redzēt utt, un tad mums bija kaut kādas tādas savādas attiecības, kuru ietvaros mums bija arī sekss visādās interesantās, publiskās vietās (es gan īsti nesaprotu, kā tas varēja funkcionēt, bet tā nu sapnī bija).viņš diemžēl bija precējies, un diemžēl es saku tādēļ, ka uz sapņa beigām, kad viņš jau bija novecojis mazliet, tās mūsu attiecības kaut kā bojāja viņa laulības kvalitāti, un viņš nebija priecīgs

šodien arī satiku trīs kaķus, tos pašus divus melnos, un vienu citu raibu, tad vēl trusi pludmalē un daudz putnu. vēl es ēdu vaļa steiku. mēs nekur īsti ārpus reikjavīkas vēl neesam bijuši, izbraucieni sāksies rīt, bet man viss jau patīk, izņemot uz vakariem mammu, jo tad viņa ir nogurusi un kašķīga, un arī man vairs nav spēka nekad nekļūt nejaukai

vēl es mazlietiņ skumstu, ka tieši tai dienā, kad mēs iebraucām, beidzās geju praids šeit, un vienīgais, kas ir palicis, ir varavīksnes karodziņi un citi varavīkšņaini rotājumi daļas veikalu un kafejnīcu skatlogos, kuru klātesamību es vecākiem laipni izskaidroju, un tad mamma sāka uzlūkot katrus divatā vai trijatā, piemēram, pusdienojošus vai vakariņojošus vīriešus kā potenciālu geju pāri, tādā nicīgā tonī izsakoties par to, cik viņi "draudzīgi" savstarpēji izturas.
man jau būtu paticis paklausīties geju kora bezmaksas koncertu vai piebiedroties starptautiskā literatūras pastaigā, bet nu, acīmredzot nepienākas, heheh. bet karodziņus redzēt man patīk. salīdzinoši daidzos skatlogos tiešām viņi ir.

tētis mani ved uz islandi!!!! <3 beidzot!!!! nu, mūs visus, bet es un mana apgrādošanās ir iegansts (:

tikko nopirkām biļetes. turpceļā vēl viena vesela diena oslō.
jāsāk plānot un lēnām šūt jau sen iztēloto garo, plandošo kleitu. un jācer, ka atradīsies kāds, kas būs gatavs mazliet vairāk nekā nedēļu padzīvot manā burvīgajā dzīvoklī ar maniem jaukajiem un dažkārt briesmīgajiem zvēriem. es pilnīgi varētu samaksāt.