tajā neilgajā laikā, ko šonakt spēju pagulēt, nomērdējot sāpošo kaklu ar tabletēm un elpojot caur muti, jo deguns ciet un pūšamais beidzies, es murgoju, ka kopā ar ģimeni bēgu no armijas vai kā līdzīga, kāds milzīgs vīrietis ir nozadzis manas sarkanās kedas, un pa radio (?) skan tādas dziesmas kā "es esmu jaunais komunists!", ko izpilda sākumskolas vecuma puisēns

I have the answers within me, if I can only take the time to find them, and not to look for someone else to (..) provide the solution to an ultimately unknowable question.

I tell myself these things:
That there is no one on this big, wide planet who can understand the you-ness of you more than you.
That you should protect yourself by respecting that, but at the same time, not be overly defensive. That it is a waste of energy building walls against armies that do not yet exist.
That real strength comes from owning your vulnerability and expressing your emotions in a way that is true and calm and powerful.
That sometimes it can take a long time to know yourself - in my case, it took forty years - but that's OK. If it turns out you're complicated and not easily boxed in by shallow theories of what and who you are, then thank goodness for that. How much more interesting that is, how much more resonant than one-note simplicity. And I wonder, too, how else I could have got to know myself, if not through my intimate interactions with the world, through my relationships with others? We do not exist in a vacuum. We exist in rhythms and melodies that can be harmonious or jarring or syncopated, played in major or minor chords, but the music has to be heard to make an impact. Sound becomes sound by bouncing off other surfaces.

Of course, I still fuck up. But I'm getting better at not doing so.

//Elizabeth Day, 2019, How To Fail

nav spēka nolobīt pomelo

It would be easier if nothing had changed, it continued. If everything was still pretty and safe, yes? Like this little town your angels have made. A pool of water with the moon reflecting in it … who would want to throw a stone and break the picture? It is fine to be afraid, to have a fine fear, to not want to cross a fine line. (..) Listen to me, little girl, it said. You want many things, you are full of want, carved out of it, made from it, yes. But the truth does not care about what you want; the truth is what it is. It is not moved by want, it is not a blade of grass to be bent by the wind of your hopes and desires. The truth does not change whether it is seen or unseen, it whispered in her mind. A thing that is happening happens whether you look at it or not. And yes, maybe it is easier not to look. Maybe it is easier to say because you do not see it, it is not happening. Maybe you can pull the stone out of the pool and put the moon back together.
(..)
“Humans take too long to see the truth,” Pet growled.

// Akwaeke Emezi, 2019, "Pet"

man ārkārtīgi patīk vest sievietes uz velo bagāžnieka

saņēmos un šodien pasūtīju arī jaunu ledusskapi un veļasmašīnu. turpmāk būšu normāls pieaugušais. ha.

saprotu, ka tas varbūt šķiet riktīgs sīkums, bet man ir bijis tieši tik grūti sev nopirkt jaunas lietas (pat, ja naudas tam it kā pietiek), ka es šeit esmu nodzīvojusi gandrīz desmit gadus bez veļasmašīnas. savulaik arī pāris gadus dzīvoju ar datoru, kuru varēja ieslēgt tikai safe mode un kuram sekojoši nebija skaņas un dažādu citādu diezgan fundamentālu funkciju. un tad vairāk nekā gadu ar telefonu, kurš bez elektrības kontakta nevarēja izdzīvot pat ne pāris stundas. tagad jau vairāk nekā mēnesi bez ledusskapja.

šī rezultātā gan kontā ir mazāk naudas, nekā, uff, jebkurā brīdī vismaz pēdējo gadu. bet kāda gan jēga no naudas, ja es ar to nenodrošinu sev vismaz kaut kādu pamata komfortu?

ir tomēr forši par sevi parūpēties.

tā vietā, lai apzinīgi beidzot sameklētu internetveikalā sev ledusskapi, es šovakar iztērēju paprāvu naudas summu, sapērkoties biļetes uz dažādiem kultūras pasākumiem nākamajiem pāris mēnešiem

We have language. We invent. We analyze. We build cathedrals and cities, and society. We write music and poetry. We fall in love. Aren’t we lucky to be alive, to have life? Isn’t every tiny moment an inexplicable delight, packed with potential?

vakar, ejot gulēt, apskaujot savu jauno body pillow, ko ļoti skaidri biju palūgusi ģimenei, lai uzdāvina, manā prātā pēkšņi spilgti uzmirdzēja viena konkrēta doma un sajūta -

es sevi mīlu

hey, Lelde, take a look at your klab memories

19 December 2015

šodien taisījām sapņu ledusskapi, kurā es turpmāk uzglabāšu nepiepildītos sapņus, lai nesabojājas

goda vārds, tie cilvēki, kas veido/uztur Latvija.lv un EDS, un tagad jau arī atvasinājumu EDMS vai kā viņu tur, man ir pāris stipru vārdu.

es tā kā absolūti stulba neesmu, bet tāpat šobrīd jūtos gatava mest kaut ko pret pasta nodaļas sienu un raudāt, jo iepriekš tikt galā ar muitojamiem sūtījumiem online mācēju, bet tagad nevaru pat atrast pareizo numuru, lai "apskatītu dokumentu" un varētu normāli veikt muitas maksājumu, un pastā to vairs nevar izdarīt par papildus naudu. visu ienīstu.

UPD: izgūglējos, noskatījos 7 minūšu garu video, izdarīju vajadzīgo,tagad jūtos zinoša, bet joprojām dusmīga.

kopsavlikums

vienā no saviem šīs nakts īsā un caurā miega sapņiem sēdēju pie galda blakus Apu no simpsoniem, tikai viņš bija īsts un dzīvs, un es vienā brīdī izmetu kaut kādu muļķīgu joku, nocitējot frāzi no seriāla ar visu viņa akcentu, pati uzreiz drausmīgi sakaunējos, atvainojos un sāku raudāt, bet tomēr pēc tam atlikušo sapņa daļu ilgi klausījos garu lekciju par rasismu un to, kā es esmu briesmīgs cilvēks

You do not have to be good.
You do not have to walk on your knees
for a hundred miles through the desert repenting.
You only have to let the soft animal of your body
love what it loves.
Tell me about despair, yours, and I will tell you mine.
Meanwhile the world goes on.
Meanwhile the sun and the clear pebbles of the rain
are moving across the landscapes,
over the prairies and the deep trees,
the mountains and the rivers.
Meanwhile the wild geese, high in the clean blue air,
are heading home again.
Whoever you are, no matter how lonely,
the world offers itself to your imagination,
calls to you like the wild geese, harsh and exciting -
over and over announcing your place
in the family of things.

//Mary Oliver

hnngh

un kas ir pēdējā dziesma, pie kuras jūs dejojāt ar sevi, izbaudot iespēju būt ķermeniskai būtnei?

kolēģe: ak dievs, vai jūs zināt, ar kādu dziesmu es šorīt pamodos galvā?
kabinets: nu, nu?
kolēģe: es tagad aizmirsu

the universe was exceptionally kind to me this morning, giving me an unexpected gift of something to genuinely smile at

paldies, ak.

bet ceļā no metro uz viesnīcu dzirdēju vienu pusi no interesanta strīda - kāds amerikānis ar jūtami ļoti spēcīgām emocijām paceltā balsī skaidroja sievietei, ar kuru gāja kopā:

- and you wonder why i don't want to walk around together!
- (nedzirdama sievietes atbilde)
- i mean, i like this place, but everything here is just SO SMALL.
- (nedzirdama sievietes atbilde)
- you walk so SLOW!!! jodie, honestly, i have NEVER met anyone who walks as slowly as you do. except for when we enter, when we're in a crowd (..)

tālāk nedzirdēju. jo es viņus jau biju apdzinusi. :D

ko es šonakt esmu paspējusi: divreiz apmaldījos divās dažādās vilcienu stacijās, bet tad, kad beidzot biju visam par spīti veiksmīgi nokļuvusi viesnīcā un pat jau iečekojusies, nometu telefonu zemē, saplēšot tā stikliņu. un rīt deviņos sākas darba diena!

labi, ka es nejūtos ne bēdīga, ne, par laimi un pārsteigumu, absolūti pārgurusi.

šodien uzzināju, ka tieši pēc manis vokāla nodarbības ir puisim vārdā Tots