16 August 2013 @ 02:56 pm
 
pēdējās naktīs es atkal un atkal redzu sapņus ar briesmām.

piemēram, vienā no sapņiem kopā ar komandu biju ekspedīcijā, kurā pētījām kādu alu sistēmu. vienā brīdī nonācām pie vietas, kur eja strauji iet lejup, un kaut kādu iemeslu dēļ ceļu tālāk nevarēja īsti izgaismot. es es zināju, ka tur tumsā kaut kas ir - kaut kas, kas mani uz turieni velk. par spīti saprāta balsij, kas lika griezties un ātri doties no alām ārā, es vienkārši tuvojos tai tumsai, līdz kamēr kaut kas neredzams sagrāba mani aiz rokas un ar varu sāka vilkt tajā iekšā, tikai mani, nevienu citu no vesela bara cilvēku, kas tur bija klāt. atceros, ka biju šausmīgi pārbijusies un, lai gan turējos pretī, slīdēju arvien dziļāk un dziļāk ejā, un neviens to nepamanīja, pamazām sāka tumst viss apkārt un kļuva grūti redzēt, bet tad beidzot kāds no komandas biedriem padeva roku un ar lielām mokām man izdevās izrauties, pie tās turoties. pēc šī mēs ātri izkļuvām no alas un ar autō grasījāmies braukt prom no konkrētās vietas uz mūsu bāzi, bet man bija sajūta, ka, lai kas tas arī nebūtu, kas bija tur tumsā, tas man seko. un tad, kad jau bijām aizbraukuši kādu gabalu no alām, tas autō nogrūda no ceļa un iegrūda ezerā. mēs strauji grimstam, un es nevaru attaisīt durvis, rokturi nospiest ir tik grūti, it kā pirksti būtu no svina, kļūst mazāk gaisa, es ievelku dziļu elpu, nodomājot, ka tā, iespējams, būs mana pēdējā, un man izdodas atvērt mašīnas durvis, esmu dziļi zem ūdens, ir tumšs un auksts, drēbes ir smagas un ir grūti kustēties. mēģinu sākt peldēt, tad palaižu mazliet burbuļus no deguna, lai redzētu, uz kuru pusi tie celsies un tādējādi saprastu, kur ir ūdens virskārta, uz kuru peldēt - burbuļi iet uz to pusi, kur instinktīvi būtu licies, ka ir dziļums, bet es tiem peldu līdz un domāju, vai man pietiks gaisa, un vai vēl kādam izdevās izkļūt no autō, tad redzu, ka tuvojas ūdens virspuse, redzu gaismu un šķiet, ka arī sejas.
iznirstu, tur neviena nav, ir tumšs un ezera krastā kāds stāv.
Tags: