divas aktivitātes, ko pēdējā laikā esmu iemīļojusi:
guļot gultā, pa logu skatīties, kā iet mākoņi
pie spoguļa pētīt koši zilo vēnu tīklojumu uz savām kājām, pleciem, rokām, krūtīm

oza zemes grāmatu sērijā bija viena par tādu salu, kur dorotija nonāca, un cita starpā tur bija tāda sieviete, neatceros, kā viņu sauca, kas varēja nomainīt sev galvas. viņa vienmēr nēsāja vienu un to pašu kleitu, apģērba vietā mainot galvu, un gribēja dabūt dorotijas galvu savai milzīgajai galvu kolekcijai. reizēm man gribētos, lai man būtu kaut kur noslēpta attāli līdzīga cilvēku ķermeņu (vēlams gan - ar visām galvām) kolekcija, un es varētu pavadīt laiku, tos visādi pētot. apčamdīt un aplūkot no visām pusēm. uzlaikot jau arī būtu interesanti, bet tik daudz pat nav vajadzīgs, vienkārši tā pamatīgi nopētīt. ja es būtu ārkārtīgi pašpārliecināta un nekaunīga, droši vien kaut ko līdzīgu būtu iespējams veikt arī bez kolekcijas, vienkārši semi-pavedot daudzus dažādus cilvēkus, bet tas noteikti būtu visai dīvaini un daudziem droši vien liktos ārkārtīgi creepy, plus, vienmēr var sanākt kā ar dorotiju, kas no savas galvas negribēja šķirties. ar kolekciju būtu vienkāršāk. vēl droši vien šādām interesēm derīga ir gana specifiska ārsta (nu tur, ķirurgs un citi, kas čamda un liek izģerbties) vai masiera profesija, lai gan tad problēma ar to, ka nevar izvēlēties izpētes subjektus. vēl, iespējams, esot skulptoram,varbūt var tā kaut kā viltīgi ar saviem modeļiem izdarīties, un tas nešķiet pārāk aizdomīgi.
jebkurā gadījumā, nespīd.