10 February 2010 @ 11:15 pm
sāp ne tikai galva, bet arī sirsniņa  
skumji palika, ka ar daudzajiem lasāmajiem tekstiem, pasta apmeklējumu un frizieri rīt, un, galvenokārt, draņķīgu pašsajūtu, izpaliek bradājums. mana sirsniņa jūtas mazliet salauzta. galu galā, man tāpat tos bradājumus ne pārāk bieži piedāvā un šis ir jau otraiz pēc kārtas, ko man nācies atteikt.
bet vismaz tagad es būšu draugos ar maļinovski. tas jau arī ir liels ieguvums. bet tas tomēr nav bradājums. vai peldēšana, ko man pēdējā laikā visu laiku gribas.

P.S.starp citu, rita, manā sapnī mēs ar Tevi uzrāpāmies manam tēvam piederošas viesnīcas-augstceltnes pašā augšā un izlīdām uz jumta. man nez kāpēc bij rokās balōni un rotaļu lācītis (balōni laikam kaut kā bija saistīti ar tikšanu lejā, jo, kad, lecot uz blakusdebesskrāpi, es gandrīz nometu lācīti, bet noķēru to atkal, bet procesā palaidu vaļā balōnus, man nez kāpēc bij skaidrs, ka nu ir dirsā). nu un tad mēs no turienes nevarējām tikt lejā, tika izsaukts laikam kkāds specdienests, bet es tāpat bļaujot sasaucu kāmi, kurš bija lejā (un tai sapnī bij kkāds awesome superefekts, tākā, kad es viņu sasaucu, es varēju ar viņu ne tikai runāt, bet pat redzēt!tākā digital zoom or something, jo tā lieta bij tiešām augsta, savi simts stāvi vismaz) un viņš kkā dabūja mūs lejā. bet tikmēr tur jau tie specdienesti būvēja kkādas batutveidīgas lietas, ar kurām mēģināt mūs ķert,kad mēs leksim lejā (jā,jo nez kāpēc par iespēju mūs glābt ar helikopteru neviens nedomāja), un es satiku savu tēvu, un viņš teica, lai es rāpjos vien atpakaļ augšā, jo citādāk būs baigais skandāls un tas būs slikta publicitāte viņa viesnīcai. bet es negribeju rāpties atpakaļ augšā un lekt lejā, jo man bija drausmīgi bail, jo es biju no tā specdienesta padzirdējusi, ka viņi nav pārliecināti, ka mūs uzķers, jo tur kkādi vēja virzieni or sth. bet nu augšā bija lācītis palicis, nez kāpēc, un tētis teica, un Tu ar inesi arī teicāt, ka vajag, un tad nu mēs gājām. bet tad Tu, inese un mana māte mani piekrāpāt, tā, ka augšā jābrauc ar liftu un tad jārāpjas bij man vienai pašai, bet tad tas sapnis kļuva dīvains un es redzēju tā specdienesta headquarters, kur viņi tākā mēģināja noteikt manus pirkstu nospiedumus pēc lifta pogas un es mēģināju nomainīt sev kkur kkādu paroli, kura attēlojās ar visādiem zīmējumiņiem, nevis burtiem vai cipariem. un pēc tam tas pārlēca uz laikam citu sapni, kur kopā ar ģimeni tīrot kkādu šķūnīti, man sāka dzīties pakaļ sudrabaina čūska (laikam tāpēc, ka es, šķiet,atradu viņas migu, kura bija papīra maisiņā ar kautkādām sakaltušām peļu kakām) un man bija bail, bt beigās es viņai sašķaidīju galvu ar violetu akmeni, kurš nez kāpēc saucās megalīts.
Tags: