gāju pa negaisu uz tirdziņu pirkt puķes, jo tētis pēdējā brīdī izdomāja, ka grib brālim tādas dot, pirmo reizi pa nezcik gadiem ar lietussargu (goda vārds, man pašai nemaz lietussarga vairs nav, šis bija mammas vai brāļa), jo nebiju līdzi paņēmusi lietusmētelīti - man bija aizmirsies, kā tas ir, ļoti interesanta sajūta, tās agresīvi pakšķošās skaņas, kā lāses krīt uz papēžiem un kleitas malas, pērkons, peļķes un pilnībā izmirkušas sandales, pretimnākošo neredzēšana, tas viss bija tik īsti un dzīvi, bet mani nepameta visaptveroša nerealitātes sajūta, pēdējā laikā tā diezgan bieži gadās. lai gan aberdīna bija dzīve iekavās, iespraudums "īstās" dzīves ritējumā, šī starp-brīža noskaņa ir palikusi ar mani, un tagad es sāku domāt, vai varbūt patiesībā tā nav bijis jau ļoti ilgi, jau pirms prombraukšanas uz uk - ka īstā dzīve ir kaut kur pagātnē un kaut kur vēl priekšā; cik tas būtu neiedomājami muļķīgi. bet tā nepavisam nav bijis vienmēr, un arī tagad tā nemaz nav pavisam visu, visu laiku, un tāpēc es esmu diezgan pārliecināta, ka to ir iespējams labot. jo man taču tik ļoti patīk dzīvot, tas ir tik aizraujoši, un tāda klātnebūtnes sajūta ilgtermiņā noteikti ir ne tikai traucējoša, bet arī kaitinoša, un, manuprāt, arī neveselīga, bet par to man vēl jāpadomā, tūliņ sāksies brāļa izlaidums, un tas notiek pa īstam, un es piedalos, es noorganizēju viņam jauku dāvanu un uzņemšu fotogrāfijas, cerams.