šodiena sākās ar paniku. aizgāju paņemt izlabotās gala esejas, un, lai gan saņemtajām bija ļoti cildinoši komentāri un atbilstoši patīkami vērtējumi, vienas no trijām trūka. un tā bija tā sūdīgā, pēc kuras es parkā bezcerīgi sēdēju uz bluķīša un skatījos uz noplukušu gulbi, un tas ir tas kurss, kur esejām iesniedzam tikai drukātās versijas pasniedzēju tehniskās nekompetences dēļ. aizrakstīju mazliet izmisīgu ēpastu kursa pasniedzējai (tā nobeigumā paziņojot, ka feedback pat nav tik svarīgs, es vienkārši gribu zināt, ka tā ir izlabota un es dabūšu gala atzīmi kursā), un tuvākās pāris stundas pavadīju mokošā anxious/grumpy state, kuru forša izstāde mākslas muzejā mazināja tikai minimāli. taču tad, lēnām malkojot ginesu ar tēti un brāli, un gaidot, kad atnesīs pusdienu kabaci, ieskatījos ēpastā, un nīgrums izkliedējās, jo pasniedzēja bija atbildējusi un no atbildes bija skaidrs, ka viss ir saņemts un izlabots, un ēpastam pievienota feedback forma.
vēlāk vakarā, to formu izlasot, izrādījās, ka a)man ir neadekvāts pašnovērtējums b)pasniedzējiem ir neadekvāta vērtēšanas sistēma, jo sūdīgā eseja, viņuprāt, ir "an excellent essay showing good understanding of the topic and extensive reading". (par to "extensive reading" gan piekrītu, bet tas jau man vienkārši tā mēdz gadīties, jo nespēju pārstāt lasīt)

pēc divarpus stundām sākas mājupceļš. nāk miegs.