sapnī sākumskolas klasesbiedrene agnese reksne bija uzrakstījusi grāmatu, bija par to augstprātīgi lepna un gribēja, lai es to izlasu, pirms viņa publicē. es prasīju, par ko ir grāmata, bet viņa nemācēja man pateikt, teica tikai, ka tas esot eksistenciāls romāns, un ja es sestajā klasē vispar kaut ko esot iemācījusies, man vajadzētu saprast, ko tas nozīmē. viņa prasīja arī, vai manam tēvam ir korektors, ko viņa varetu aizņemties, un teica, ka gramatika jau nav autora uzdevums.
pēc tam biju karā, kur pie katra sīkākā ievainojuma cilvēkiem amputēja locekļus, man bija tads neliels skrāpējums uz apakšstilba, un es biju pārbijusies, ka ņems un sakropļos mani, bet par laimi (haha) vietējā ārste man tikai novilka strēmeli ādas ap to "ievainojumu. pēc tam kopā ar diviem citiem karavīriem nonācām nelielā pārpratumā, kur mūsu biedri domāja, ka grasāmies dezertēt un iesprostoja alā, aizveļot tās ieejai priekšā lielu akmeni. tur bija ļoti tumšs un šauri, zeme bija mitra un melna, un alas sānos no tās spraucās ārā koku saknes, bija tāda rūgtena smarža un karsts. zeme pamazām bruka iekšā, gandrīz mūs aprokot dzīvus, bet tad mēs izkārpījāmies ārā un izrādījās, ka notiek briesmīgi milzīgs uzbrukums un ir jāatkāpjas. bijām palikuši pēdējie ar vēl vienu rangā augstāku vīrieti, kurš komandēja, uz kurieni jāiet - atkāpamies pa tādām kā koka stalažām, bērnu rotaļlaukumu koka rāpaļājamām ietaisēm pāris metrus virs zemes - tādi kā inversie ierakumi, vai. atkāpjoties izrādījās, ka pa tām stalažām pārbijušās rāpo arī vairakas jaunas, ārkārtīgi glītas meitenes krāsainos mēteļos, kuras man tika uzticēts mierināt un savākt, jo es biju vienīgā sieviete mūsu četru kareivji grupā. atceros, ka viena no viņām raudāja, un es glaudīju viņai vaigu un teicu, ka mēs viņas pasargāsim.
pēc tam biju karā, kur pie katra sīkākā ievainojuma cilvēkiem amputēja locekļus, man bija tads neliels skrāpējums uz apakšstilba, un es biju pārbijusies, ka ņems un sakropļos mani, bet par laimi (haha) vietējā ārste man tikai novilka strēmeli ādas ap to "ievainojumu. pēc tam kopā ar diviem citiem karavīriem nonācām nelielā pārpratumā, kur mūsu biedri domāja, ka grasāmies dezertēt un iesprostoja alā, aizveļot tās ieejai priekšā lielu akmeni. tur bija ļoti tumšs un šauri, zeme bija mitra un melna, un alas sānos no tās spraucās ārā koku saknes, bija tāda rūgtena smarža un karsts. zeme pamazām bruka iekšā, gandrīz mūs aprokot dzīvus, bet tad mēs izkārpījāmies ārā un izrādījās, ka notiek briesmīgi milzīgs uzbrukums un ir jāatkāpjas. bijām palikuši pēdējie ar vēl vienu rangā augstāku vīrieti, kurš komandēja, uz kurieni jāiet - atkāpamies pa tādām kā koka stalažām, bērnu rotaļlaukumu koka rāpaļājamām ietaisēm pāris metrus virs zemes - tādi kā inversie ierakumi, vai. atkāpjoties izrādījās, ka pa tām stalažām pārbijušās rāpo arī vairakas jaunas, ārkārtīgi glītas meitenes krāsainos mēteļos, kuras man tika uzticēts mierināt un savākt, jo es biju vienīgā sieviete mūsu četru kareivji grupā. atceros, ka viena no viņām raudāja, un es glaudīju viņai vaigu un teicu, ka mēs viņas pasargāsim.
nošķaudīties