izlasīju vienu ff stāstu par rētām, un saviesās visādas domas.

es no savām īpaši nekautrējos. varētu teikt, ka agrāk pat ar daļu no tām zināmā mērā lepojos; tagad tas kaut kā pieklusis, un tomēr man viņas ir mīļas, jo, tāpat kā zilumi uz īsāku laiku, pierāda, ka notikumi, kas tās radījuši, patiešām ir bijuši, es neesmu to izdomājusi. viena rēta, kas man ļoti patika, jo bija arī glīta, kā raksts (nav ko slēpt - tās izcelsme arī bija tīša vai netīša pārāk agresīva raksta iezīmēšana ar asu zīmuli uz manas ādas), laika gaitā ir mainījusies, un nu jau gandrīz nav manāma, un reizēm es izjūtu zināmu nožēlu, ka tā. kad oskars kādreiz mēdza ņirgāties par rētu uz mana labā augšdelma/pleca (konkrētās aprindās pazīstamu kā dubutruburombu), tas mani vienmēr apbēdināja, bet vēl vairāk mani apbēdināja, kad pirms kāda laika fred to nopētīja, apčamdīja, un ar apmākušos sejas izteiksmi paziņoja, ka "it is unpleasant to touch".

it isn't to me. kaut vai (bet ne tikai) tāpēc, ka es zinu, kā tā ir radusies.
un tas ir labi. tas arī ir vienīgais, kas ir svarīgi.