es ceru, ka līdz rītdienai mana dzirde būs atgriezusies.
šajā lidojumā bija, ļoti iespējams, pagaidām pati briesmīgākā un lielākā spiediena maiņu ietekme uz manām ausīm. nevis ierastais yeah-aizkrita-ausis vai samērā bieži sastopamais fuck-sāp-ausis, vai retākais dažādu gradāciju omg-pizģec-sāp-ausis-tik-izmisīgi, ko pārciest var ar cieši sakostiem zobiem un/vai klusu asariņu savā nodabā, bet tāds visu manu būtni pārņemošs efekts, pilnīga īslaicīga jebkādas personības un gandrīz visa saprāta zaudēšana, tā, ka es, kamēr asaras bira kā pupas, hiperventilējos, uz krēsla sarāvusies mazā kamoliņā, un nespēju nevienā valodā atbildēt uz stjuarta jautājumiem, un tikai knapi uztvert, ka viņš vispār kaut ko jautā. tad atnāca stjuarte, kas glaudīja manu roku un iedeva kaut kādu vielu, kas jāiepūš degunā, un mēs jau arī tuvojāmies zemei, un tas pamazām pārgāja, es atgriezos cilvēka formā un paliku mazliet sakaunējusies un ar sarkanām acīm un pilnībā aizkritušām ausīm.

un viss tas par spīti visiem iespējamajiem pavisam regulāru lidoņu un lidmašīnu komandu ieteiktajiem pasākumiem - košļenēm, konfektēm, ūdenim, piespiedu žāvām un dziļām elpām. labi vismaz, ka man nebija blakussēdētāja. (nu, labi, tiešā blakussēdētāja, bija viena melnādaina guļoša meitene pie loga, tad tukša vidējā vieta, un tad es pie ejas)

rītdienu pēc pārvākšanās, domājams, veltīšu detalizētai šī fenomena izpētei internetā. nez, vai šim varētu būt sakars ar manām palielinātajām gliemežnīcām, vai kā nu tur bija. pat ja nē, es gribu zināt precīzāk, kā šis strādā, un varbūt līdz ar to atrast kādus labākus drošības pasākumus. jo, nu, es jau vienmēr, kopš pirmoreiz lidoju ar lidmašīnu un atklāju, ka manām ausīm ir šāda sāpju tendence, rēķinos ar iespēju, ka būs ciešanas vai vismaz diskomforts (lai gan pēdējā laikā bieži mēdz būt pavisam normāli, ar kādu mazu, ašu sāpi un pilnīgi normālu, visiem cilvēkiem raksturīgu vienkāršu ausu aizkrišanu, kas pāriet jau nolaišanās laikā), bet līdz tādam pilnīgi necilvēcīgam stāvoklim reducēties nebiju gaidījusi.