man tomēr parīt nav eksāmena. jo kursabiedri nepareizi sarakstījuši datumus, un sanāk, ka parīt eksāmens ir tai priekšmetā, kurā nav eksāmena, un man ir jau izlikta atzīme. tas ir it kā forši, jo rada brīvu laiku gatavoties uz visu ko.
bet tas nav forši tādā ziņā, ka nozīmē, ka 27.janvārī man tomēr jābūt Rīgā, gribu vai negribu, līdz ar to, nekādas īsti alsviķēšanās iespējas laikā no, say, 25/26-28. šitā gan. eh.



un vēl kas!
pēc ilgām pārdomām es sapratu, kāpēc man nepatīk, ka cilvēki noliedz savu pagātni - tāpēc, ka man tas liekas iedomīgi. tā, it kā viņi būtu kaut kas lielāks, nekā tie notikumi, kautkātā. tā, it kā varētu kaut kā baigi sadalīt, un būtu kaut kāds tāds "cilvēks" tik varens, ģeniāls, neatkarīgs no tā, kas viņu izveidojis - un tas ir vienkārši absurdi. tas ir apmēram kā apgalvot, ka māla bļoda nav atkarīga no virpas, podnieka un krāsns. ka bļoda, redz, pastāv pati par sevi, un nahuj visu to podnieku ar viņa instrumentiem. jā, es laikam esmu nožēlojami pieticīga, kaut kāds visa novērtēšanas kalngals, dažos jautājumos, daudzos jautājumos, patiesībā, gandrīz visos.
bet nevienam jau nav ne jāredz, ne jāzin, kas tas par meistaru un kas tā par krāsni, izņemot pašu bļodu - un arī tikai tik daudz, lai saprastu, ka tāpēc, lūk, es esmu tieši šitik apaļa un tādā krāsā.